Vīrieša nepamatotā greizsirdība.

Nelasīju visus komentārus, bet man ienāca prātā divi varianti.
1. Cilvēks ir par sevi nepārliecināts, tāpēc baidās, ka tu aiziesi pie kāda cita.
2. Viņš pats ir grēkojis, tāpēc tādas bailes, ka tu dari to pašu.

Lasu un šokējos! Tur taču pie psihologa jāiet, nevis jāmoka otrs cilvēks.

Normāli tas nav, un tādi nekad nemainās. Sliktākais tiešām ir censties kaut kā tiešām baigi parādīt, ka nekrāp, ka esi uzticīga. Telefons un soc. tīkli ir katram privāta lieta, paroles nedotu nekādā gadījumā. Nevis tāpēc, ka būtu, ko slēpt, bet vienkārši katram var būt savas lietas. Ja to nesaprot, tad tā ir viņa problēma. Ar mani ir, teiksim tā, es uzticos un gribu, lai uzticas man, ja to nespēj, tad nemocītos. Ir pietiekami daudz cilvēku, kam patīk "mocīties" attiecībās, tad lai meklē sev tādu otro pusi.

Ļaunākais, ko tu vari darīt, izdabāt viņa greizsirdībai.

Tieši tā! Tu pareizi darīji, kad nedevi savu telefonu. Un tici man, nav jēgas dot paroles un atrādīt telefonu, jo tu vari būt vissvētākais cilvēks pasaulē, bet slimais prāts atradīs vienmēr to, ko meklē, un tad viņam vēl liksies, ka tu par viņu ņirgājies..

Man ir pašai pieredze ar tādu un tici man, cilvēks ir spējīgs saskatīt tādus slēptos šifrus un zemtekstus, kuru,protams, nekad nav bijis..

Ja tas nav saistīts ar notikumu, kad tu viņu krāpi, tad vienkārši jau pašā saknē ir diezgan stingri jānosaka robežas, ko viņš drīkst un ko nedrīkst darīt. Un netaisnojies par kaut kādiem nepamatotiem pārmetumiem. Ļauj viņam pašam ar sevi tikt galā.

Es reiz biju kopā ar tādu. Atceros tās attiecības kā lielu murgu. Es nekad nedrīkstēju tikties ar draugiem, ja izdevās satikties ar draudzeni, kuru nebiju redzējusi ļoti ilgu laiku(viņa bija atlidojusi uz LV no citas valsts...), zvanīja ik pa 10-20 minūtēm, prasīja, kur esmu, rīkoja histērijas, ja gribēju vēl mazliet ilgāk pasēdēt. Ikdienā nepārtraukti vajadzēja viņam sūtīt savas bildes. Ja teicu, ka esmu stacijā, obligāti vajadzēja nofotogrāfēt sevi stacijā un aizsūtīt bildi viņam. Ja biju mājās, vajadzēja sevi nofotogrāfēt mājās, lai viņš ticētu, ka neblandos apkārt. Tas viss tik ļoti saēda manus nervus, ka reiz tīšuprāt paliku ar draugiem ilgāk, tādā veidā nokaitinot viņu līdz baltkvēlei. Lieki piebilst, ka attiecības tajā naktī izjuka, taču mans mērķis nebija tās glābt. Esmu cilvēks, kuram ļoti svarīga ir neatkarība, neciešu, ja mani ierobežo vai uzstāda notiekumus pēc kuriem man jādzīvo. Man ir svarīgi, lai varu tikties ar saviem draugiem, aiziet kaut kur viena, nevis nepārtraukti kopā ar otru pusīti. Ja vīrietis to nespēj respektēt, man tādas attiecības nevajag, jo, manuprāt, šajā situācijā vīrietim tiešām ir jāārstē tarakāni savā galvā un nedomāju, ka autorei vajadzētu domāt kā vēl viņam izdabāt. Vajag tomēr parādīt arī savu raksturu, nevis visu laiku mēģināt neraustīt lauvu aiz ūsām.

KateLote, kas ir tās lietas, kuras tevi viņā pievelk? Kāpēc tu viņu mīli?

Atnākot mājās - pārbauda visu - telefonu un vai nesmaržoju pēc vīrieša smaržām.

Viņš domā,ka TU ,it kā ej uz darbu,tad pazūdi darba laikā ,lai nočikātos ar citu? Vai arī sadomājas,ka darbā wc ar kādu kolēģi daries?
Tev tas liekas normāli?Patiešām?

privātipašnieciskums. Kas ir mans, ir mans, un Tu uz to pat skatīties nedriksti, un, ja skaties, ES esmu vainīga

Tu jau esi viņa, tā kā viņam nebūtu jābaidās par to,ka kaut kas var notikt kā nevajag, ka ar citu satiecies vai tml.
Tu nevari būt vainīga,ja kāds paskatās uz Tevi. Mēs nevaram izkontrolēt,kad uz ielas ,sabiedriskajā kāds uz mums vēlas skatīties.

Tu nevari būt vainīga,ja kāds paskatās uz Tevi. Mēs nevaram izkontrolēt,kad uz ielas ,sabiedriskajā kāds uz mums vēlas skatīties.

Tici vai netici, bet šāda tipa cilvēkam var būt tāds uzstādījums: esi skaista, bet tāda, kurai neviens vīrietis nenāks klāt. Pasarg Dievs, ja uzrodas pielūdzējs. Tad sieviete ir "vainīga".

Principā šī greizsirdīgā kontrole varētu nekad nebeigsies. Pat ja tu 2 gadus nonstopā būsi svēta, balta un pūkaina, viņam būs paranoja, ka, līdzko palaidīs grožus vaļīgāk, tā tu tiešām ņemsi un nokrāpsi. Un jo vairāk piekāpsies, jo vairāk viņš gribēs tevi kontrolēt un neiemācīsies savaldīt savas greizsirdīgās tieksmes.

marissa, bet Tu jūties laimīga?
Es zinu, ka es arī daudz ko varētu paciest, bet, vai es būtu laimīga - es nezinu.. Es gaidu kko citu no attiecībām. Es ļoti daudz dodu un gribu dot, un, kad pretī nrko nrdaņrmu, ir kā ir.
Manējais ir auns pēc gada un arī dzīvē es to saprotu, bet nu..

Jā, es esmu laimīga. Labo brīžu ir daudz, daudz vairāk kā slikto, viņš mani ļoti lolo, rūpējas, es viņam esmu pati svarīgākā, viņš mani smīdina kā neviens, es vienmēr zinu, ka viņš mani izglābs, ja tas būs vajadzīgs. Un viņš mani pieņem tādu, kāda esmu. Vismaz cenšas. :-D Un viņš ir ļoti, ļoti labs cilvēks. Es domāju, ka katram ir sava uts un greizsirdība ir viņa.

Kad biju attāluma attiecībās manējais arī bija greizsirdīgs, jo parasti vakarā skatījos TV un visu laiku nejauši aizmigu, neatvadoties no viņa. tad nu šis izdomāja, ka es katru vakaru braucot pie cita :D āā un parasti es iemigu un pēc dažām stundām pamostos un paskatos telefonaa, tāpēc šis domāja, ka neguļu. Bet attiecības nebeidzās šī iemesla dēļ.

āā un vienās attiecībās es biju tā greizsirdīgā, jo man nelikās normāli, ka kaut kāda čikse manam puisim bilžu komentāros raksta visādas bučiņas un sirsniņas :D bet ar šodienas prātu sapratu, ka viņa daudzidziem tā rakstīja.

šis ir traki
iedomājos to skatu, kad atnākot mājās, puisis apošņā meiteni... ne kripatas privātuma

Tā paranoiskā greizsirdība tiešām ir slima...manai vecmammai bija tāds vīrs, kuram likās, ka visi vīrieši ar ko viņa sveicinās, ir bijuši ar viņu gultā...vienalga, kas - svešinieki, kolēģi, pārdevēji vai radinieki (t) alkohols, scēnas, vardarbība...nekas labs no tādas laulības nesanāca.

Oooo jaaaa... arii es esmu ar to pirmo reizi saskarusies..ar slimigi stulbi divainu greizsirdibu un saprotu,ka tur lidzet nevar-kaa vien aaatri begt prom :D

undersun, iespējams, vienreiz esmu devusi iemeslu.
Vēlējās ielūkoties manā telefonā, bet atbildēju noraidoši. Tad nonācām līdz tam, ka telefons man tika izņemts no rokām pret pašas gribu. Nav jau ko slēpt, bet nepatīk, ka nav nekāda privātuma. Viņš visu vēlas kontrolēt.

Murgs. Vot šito es nesaprotu. Mans telefons ir MANS, tas ir tapat ka MANS e-pasts, MANS soc tiklu profils utt. Un ne jau tāpēc, ka būtu kas slēpjams, bet tāpēc, ka kaut kādam savam privātumam ir jābūt.
Par tādām attiecībām runājot, nevaru tevi iepriecināt. Pašai bija attiecības, kur visu laiku mani centās kontorlēt, pārbaudīt, nenormāla bez iemesla greizsirdība, kas aizgāja reizēm pat tik tālu ka mani noveda līdz asarām, jo vnk nezināju ko darīt. Tā tizlā sajūta ka tu neesi neko izdarījis, bet otrs izdomā savā galvā visu ko un tev pārmet, tu mēģini mierīgi visu izrunāt, bet otrs nemaz neklausās, tikai pārmet, pārmet, bļauj un tad tu sajūties tik bezspēcīga un vnk nezini ko darīt. Sajūta bija ka būtu kaut kāda ieslodzītā, pat nevarēju bez atskaitīšanās no mājas iziet, bija jautājumi kur un kāpēc eju un tad vēl tika izvērtēts vai drīkstu vispār iet. Nedod dievs uz kādu telefona zvanu neatbildēju.
Kā tas viss beidzās? Reizē ar attiecībām. Bijām kopā vairākus gadus, bija grūti, naivi cerēju, ka kautkas kādreiz uzlabosies, bet kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Beigās jau biju nomocījusies, jutu ka lēnam atsvešinos no tā otra cilvēka un laidu visu gar ausīm. Un tā arī tas beidzās.

Neko sev te stāstiņi :D
Man likās, ka manējais diezgan ilgi bija neizturami greizsirdīgs, bet palasot jūsu rakstīto liekas, ka manā gadījumā bija tikai ziediņi :D
Es gan ar to veiksmīgi tiku galā ilgi, gari, vairākkārtīgi runājot, diskutējot un visādi citādi parādot, ka neviena cita nav un nebūs. Greizsirdība gan viņam nāca no pagātnes, nevis manas vainas dēļ. Viena meitene īpaši pretīgi izdarījās un kad pats to izstāstīja, sapratu, ka, ja man tā būtu, tad es arī visticamāk nespētu uzticēties kādam diezgan ilgi un noteikti būtu paranoiķe.
Par tām parolēm un telefoniem runājot - tas manējam laikam bija pat liels pārsteigums (iepriekš viņam tā nebija bijis), jo savas soc. tīklu paroles saglabāju ne tikai uz sava, bet arī uz viņa datora un pieeja maniem soc. tīkliem viņam ir un bija jebkurā laikā. Tāpat ar telefonu - ja grib, tad lai ņem. Kad ieraudzīja, ka man viss tik brīvi, arī pats uzreiz visu saglabāja un bija neizsakāmi laimīgs, ka mums ir šāda tradīcija :D Jā, sākumā kko skatījās un pētīja. Arī telefonā diezgan bieži ielūrēja, bet neko tā arī neatrada un nomierinājās :D (draudzeņu sms un vēstules gan nelasīja) Bet, kā jau teicu, iepriekšējās attiecībās viņam bija reti pretīgs atgadījums, tāpēc nemaz nebrīnos un nebiju pret to, ka kko skatās + man tā bija pieņemts arī iepriekšējās attiecībās un nemaz citu variantu nespēju iedomāties :D
Iesaku runāt, runāt un runāt!

Uzskatu, ka tā ir slimība un tādiem cilvēkiem vajadzētu vispirms tikt galā ar sevi un savām iekšējām problēmām (vai apmeklēt speciālistu, ja paša spēkiem netiek galā) un tikai tad veidot attiecības.

Man līdzīgi kā Selīna...vienīgi soc.portāliem paroles gan nevienā no abiem datoriem neesmu saglabājusi, jo es tur tāpat praktiski neeju un ja eju, tad reti :D datorā vispār praktiski nē, tikai no telefona un tam gan viņam ir brīva pieeja :-D
Zinu, ka viņš sāktu šķībi skatīties, ja es uzliku paroli telefonam...bet es tā nedarīšu, jo nav vajadzības :-P

marissa, es dzīvoju līdzīgi. Ir reizes, kad tiešām šķiet, ka nav vērts kaut ko pierādīt, ka visam jāliek punkts, jo tas NAV normāli, bet tad pretī ir tās daaaaudzās labās dienas, labās lietas, labā attieksme, kas aizskalo nepamatotās greizsirdības dienas. Cīnamies :-D

Laikam attiecībās abi esam tie, kam pa retam aizpūš garām. Nedzīvojam kopā, tad ir dzirdētas frāzes :"Kas Tev sabiedriskajā sēž blakus? Apraksti viņu" Vai arī, ka viņa draugu satiekot esmu ļoti smaidījusi, par vienu draugu vēljoprojām piesienas, ka man acis iemirdzas satiekot. Nu wtf, nekas man nekur nemirdz. Ir bijis, ka desmu mājās un man viņu jāparliecina, ka esmu mājās, jo redz apkārt dīvains klusums. Ir bijis, kad piezvanīja puisis paziņa un viņš pacēla, pēc tam pus dienu man bija jāattaisnojas, kas tas tāds ir. Arī esmu ko dīvainu teikusi par smaržām utt., bet nu tas tā reti mums, ja tā būtu ikdiena, tad tas būtu neizturami. (t)