Šī tēma mani nomāc. Runa būs par attiecībām ar vecākiem, vairāk tieši ar mammu. Abi ar tēvu dzīvo atsevišķi, tēvam sava dzīve. Ar tēvu tiekamies reti, bet regulāri, attiecības nav ļoti siltas, bet saprotamies labi.
Ar mammu... Man šķiet, ka viņas manā dzīvē ir par daudz. Bet, līdz ko ļaujos šādai domai, jūtos kā ļauna nodevēja. Mamma mani audzināja praktiski viena, tēvam tolaik bija citi prieki un rūpes, viņš manā dzīvē "atgriezies" vien pēdējos gados. Mammai cita vīrieša nav, bija pāris neveiksmīgu mēģinājumu, un tā arī dzīvojas viena. Es vairākus gadus dzīvoju atsevišķi, citā pilsētā. Problēma? Mamma man katru dienu raksta - Draugos, Facebookā, sms. It kā jau tā neuzkrītoši - kas jauns un tamlīdzīgi. Dažkārt gan apskaišos un atbildu vēsi - jo, pirmkārt, cik daudz jaunumu vienas dienas laikā var notikt, otrkārt - ne jau visā notiekošajā es vēlos dalīties. Kad par to ieminos, apvainojas - dažkārt to slēpjot, citreiz atklāti.
Dažreiz mamma palīdz finansiāli, un vienmēr vēlas teju līdz centam zināt, kur nauda izlietota. Jā, mana vaina un kļūda, studēju maģistros, bet joprojām atļaujos greznību reizi pusgadā pieņemt vecāku dāvātos pārdesmit eiro. Uzskatu, ka šobrīd studēt kvalitatīvāk varu,strādājot pusslodzes darbu, tāpēc ar naudām ir, kā ir. Patstāvīga drauga šobrīd nav.
Mammai "pa dzīvi" diez ko saulaini neiet, ir diezgan nopietnas veselības problēmas, draugu un tuvu paziņu trūkums un, pāri visam - pūcīgs skats uz dzīvi. Vīrieši - cūkas, kaimiņi - intriganti, valdība - nelieši. Mani mīl ļoti ļoti, bet mani nomāc nepārtrauktie atgādinājumi - cīnies par savu vietu dzīvē, tikai uz sevi tu vari paļauties. Un vēl - "Kuram tad vēl, ja ne man, tu būsi tik ļoti vajadzīga?" Ēh.
Jāpiebilst, ka ir pāris lielu aizvainojumu, mamma savulaik daudz darījusi pāri, savus pusaudža gadus atceros līdzīgus murgam. Bieži gribējās nebūt. Tagad, protams, vajadzētu visu aizmirst, mamma ir pietiekami daudz cietusi, mocījusies un, galu galā, ne jau man kādu nosodīt. Izrunāt pāri darījumus gan pagaidām nevaru un nevēlos.
Zinu, ka cilvēki pasaulē cieš no daudz lielākām problēmām, bet mani šī lieta tiešām nomāc. Un nevajag pārprast - mammu es ļoti mīlu, no savas dzīves izslēgt nevēlos, bet gribētu komunicēt mazliet mazāk. (Epizodiski tas arī izdodas, bet pēc pāris dienām atkal atskan aizvainotais "Kāpēc tu ar mani vairs nekontaktējies?") Vai esmu neglābjama cūķe?
Galu galā, nereti sev atgādinu, ka bāreņus 18 gadus nemeklē neviens. Un sajūtos vēl ļaunāk. Kā man būt?
Vai arī Jums ir gadījies līdzīgi? Ļoti priecāšos izlasīt pieredzes stāstus.
601
