Vai tu spētu kļūt par dzimumšūnu donori?

Teorētiski es to darītu, bet praktiski - priekš kam?
Lai kādai izpalīdzētu - nē. Labāk noziedoju naudu dzīvnieku patversmei, nekā veicu sev kaut kādas medicīniskas manipulācijas. Nav sevišķi aktuāli palīdzēt citiem.
Lai nopelnītu? Šobrīd absolūti nav aktuāli. Dziļas krīzes apstākļos apsvērtu šādu varbūtību.

un veel vecaakus rakstus atrast nevareeji ?

luizelza, tas ir vecs pētījums par hormonu ietekmi uz veselību, jā, bet jaunu pētījumu nav. Šīs procedūras ir pārāk jaunas, lai varētu novērtēt riskus ar statistikas palīdzību. Problēmu rada arī tas, ka pēc procedūras no donores viss vajadzīgais ir saņemts un, kas ar viņu notiek pēc tam ārstiem ir vienaldzīgs. Bet tad, kad šie dati tiks saņemti ļoti daudzām sievietēm šī informācija nāks par vēlu.

Ja taa padomaa , tu zini cik daudz sievieteem stimulee ovulaaciju ?

Un cik cilvēku lieto narkotikas? Tas, ka to dara daudzi nepadara to par veselīgu nodarbi.

Varbūt ļoti tālākā nākotnē pāris taisīs DNS analīzes pirms pasāks ko nopietnāku

Ja shitas pasaakums paliks populaars, ieskaitot spermas donorus, vajadzees veikt DNS analizes pirms vispaar ar kaadu seksot. Zinot cilveeku vieglpraatiigo dabu, kad lieta nonaak liidz seksam, shaadu paaru buutu aarkaartiigi maz.
Labi ka savas olshuunas atdot nav tik vienkaarshi kaa no kabatas koshleni izvilkt, bet jaaiziet cauri paarbaudeem un proceduuraam, kas shos daasnos altruistus attur ziedot savu geneetisko materiaalu.

Olšūnas noteikti nē. Nav tāds veselības stāvoklis, lai liktos, ka piedzīt sevi tagad ar hormoniem ir baigi ok. Nākotnē, nezinu, bet arī diez vai - tieši aiz tā, ka negribu sevi piegāzt ar zirga devu ar hormoniem.

Citi mani orgāni, dzīvai esot tikai pašiem tuvākajiem, pēc nāves - kam vajag. Nesaskatu tajā neko tādu baigo.

Jauns gads, jauns stulbums - asinsradinieki ir tikai poētisks termins, kam ar sarkano šķidrumu mūsu vēnās nav nekāda sakara. Palicis no viduslaikiem, kad cilvēki neko nezināja par ģenētiku.

Es vispār personīgi uz ko tādu nepanestos, ne esot to vecāku lomā kas grib bērniņu, ne arī ja būtu donors. Labāk adoptētu bērnu kurš jau ir un eksistē.

Es gan varētu, ja man būtu jau savi bērni. Nespēju iedomāties, kas skaistāks par to, ka esmu piepildījusi savu vēlmi un dodu iespēju to piepildīt kādai citai sievietei ;-) katrai savi uzskati.

Nē, jo tas tomēr būtu mans bērns. Tas pats, kas atdot adopcijai.

šis gan ir pārspīlēti. Tas nav tas pats, jo pirmkārt tev pašai ir bērns ir jāiznēsā un jādzemdē. Nevajag te savu DNS uztvert, kā pašu īpašāko pasaulē ;-)

man vienmēr būtu prātā doma, ka tieši šo bērnu es būtu varējusi dzemdēt, ka tas ir mans vai varēja būt mans.

Nē, jo tas tomēr būtu mans bērns. Tas pats, kas atdot adopcijai.

ak, kungs :D katru mēnesi tas bērns tiek izmests miskastē kopā ar tamponu vai paketi (t):'-( :D.

Esmu domājusi par olšūnu ziedošanu. Pirmā reize, kad par to aizdomājos, bija uzreiz pēc dzemdībām - mani uzrunāja ārsti, iesakot padomāt par olšūnu ziedošanu. Joprojām, reizēm, par šo iedomājos.
Olšūnu ziedošana nemaz nav tiiik vienkāršota, ka jebkura sieviete tā vienkārši var iet un ziedot, tas ir darbs vairāku mēnešu garumā, pārbaudes, injekcijas utt.

laikam jā, tikai baida pašas veselības aspekts (zināma meitene šo veica un vēlāk mocījās ar trakiem karstuma viļņiem, citām problēmām)
rakstā jau minēts, ka no tā miljona sieviete pati izmanto tikai mazu daļu olšūnu, tā ka atdot to, kas tāpat aiziet nebūtībā, nav žēl :) īpaši, ja tas kādu pāri darītu patiesi laimīgus!

Ja tas būtu tik vienkārši kā aiziet asins noziedot,es to darītu. Kā arī,ja man nekad nenāktos uzzināt,kas ar tām manām olšūnām tur notiek tālāk (vai piedzimst bērniņš vai nē),es arī to darītu.

es par šito vakar runāju ar vīru , mūsu viedoklis saskanēja pa visiem 100 :) abi varētu ziedot , bet kā jau teicu pie noteikuma, ka tas bērns būs mīlēts un lolots .....

Es vispār personīgi uz ko tādu nepanestos, ne esot to vecāku lomā kas grib bērniņu, ne arī ja būtu donors. Labāk adoptētu bērnu kurš jau ir un eksistē.

Pilnīgi piekrītu!

katru mēnesi tas bērns tiek izmests miskastē kopā ar tamponu vai paketi

Vai tiešām neredzi atšķirību starp neapaugļotu olšūnu un apaugļotu?
Un šai gadījumā sieviete, kas bērnu iznēsā, ir inkubators. Tas pats, kas surogātmāte. Saikne, protams, veidojas, bet tas ir tas pats variants, ja pīle perē zoss olas. Izšķiļas zoss, nevis pīle.

Olšūnu par savu bērnu pavisam noteikti neuzskatītu un godīgi varu teikt, ka izraisa smīnu tās, kuras saka, ka uzskatītu. Ja tam bērnam vispār NEKAD neesmu blakus stāvējusi, pat ne tos 9 mēnešus, kamēr ir mātes (jā, sievietes, kura iznēsā) vēderā, kāda saikne vispār var būt, neņemot vērā DNS, kuru vispār nekā neizjūt?

Par pilnu pasauli ar saviem bērniem, kuri viens otrā iemīlas, - nu nedod no vienas sievietes ne 100, ne 10, pat ne 5 olšūnas palaišanai pasaulē. Liela daļa tāpat nepaliek Latvijā, palasiet mazliet un izglītojaties.

Šobrīd nebūtu gatava ziedot. Pēc bērniem - varbūt. Tā kā es visticamāk situācijā, ja nevarētu būt bērni, adoptētu, tad arī nezinu, vai būtu gatava iet cauri tām visām procedūrām, lai palīdzētu citam, bet domas jau vienmēr var mainīties.

Esmu bijusi olšūnu donore trīs reizes un man nav neviena bērna. Un nē,man ne reizi nav nākušas prātā domas,ka šobrīd kaut kur klīst kunkulītis ar manām acīm un vaigu bedrītēm,es varbūt kaut kā neiespringstu par tādām lietām. Un nebija man žēl tos manus "potenciālos bērnus",man tādi ir vēl daudzi tūkstoši. :D

Bērns it cilvēka turpinājums. Ja vīrietis uztaisa sievietei bērnu ar savu ģenētisko materiālu un pēc tam saka - es viņu vairs ne reizi nesatiku, tātad tas nav mans - visi smejas. Bet, ja sieviete nodod savu ģenētisko materiālu tādā pašā veidā - nē, tas neskaitās. Manuprāt, te pie vainas iesakņojušies uzskati, ka māte ir tā, kas dzemdē. Taču, ja cilvēks zina ģenētikas pamatus, veidojas diezgan pamatots konflikts.

Laurentija, procedūra ir sāpīga ?

Labāk adoptētu bērnu kurš jau ir un eksistē.

Ne visi pāri ir tādos pašos uzskatos. Ar olšūnas donēšanu vismaz var radīt bērnu, kam nododas tālāk tēva gēni. Manuprāt, tā tomēr ir nozīmīga atšķirība.. :)

wee,nē,jo viss notiek pilnajā narkozē,aptuveni pusstundu. Pēc tam pāris dienas pasāp vēders tā kā uz mēnešreizēm. Man piedāvāja dakteri slimības lapu,ja vēlos,jo divas nedēļas nav ieteicams cilāt smagumus utt,bet es atteicos un jau nākamajā dienā biju darbā un jutos labi.

paldies par info .... :)

Laurentija, no hormoniem nekādu blakusparādību nebija? Tur diezgan daudz hormonu izmanto.