Sāksim dzīvot kopā

Kā jums mainījās attiecības pēc kopdzīves uzsākšanas?
Vai kaut kas pazuda no aplidošanas momentiem?

Atceros, vēl pirms gadiem diviem domāju, nez, mana ome un ģimenes konservatīvā daļa būtu ļoti apbēdināta, ja es ar kādu būtu ilgstoši kopā, bet katram tomēr būtu sava dzīvesvieta. :D
Šķita - pavisam kopā, bez atelpas, bez vajadzīgās vienatnes devas, bez iespējas darīt visādas lietas, kad vien ienāk prātā - no, no, no.
Tagad jau kādu laiku dzīvoju ar kādu kopā. Nu, ir tas citādāk. Jā, ir brīži, kad uznāk mendeļi, bet ir forši, nebaidies! :)
Un jā, traukus pēc vakariņām, viņa drēbes un grīdas vajadzēs mazgāt gan. :D

jā, un pēc pāris nēdēļām izskatīsies šadi:

Un pēc gada:

Neuztraucies! Kad mēs sākām dzīvot kopā, puisis pārvācās pie manis. Es mazliet izlaidos. :D vispār vēljoprojām liekos slikta , jo netaisu viņam ēst, bet viņš nedusmojas un neliek man kārtot māju arī kaut arī. Viņš gatavoja, mazgāja, slaucīja. :D Tagad viņš to vēljoprojām dara , jau vairāk kā pēc gada kopdzīves.Viss bija forši vienīgi mazliet pietrūka vienpatības brīži, tāpēc radās abiem kašķi sīkumaini, bet tā viss citādi normāli. :)
Tagad pati liekos lutināta. :) Paldies viņam!

Kad dzīvojām kopā ar bijušo draugu, viss bija tik ideāli un gāja pats no sevis - tiešām saskaņa. Bet, kad šķīrāmies, tas bija tik sāpīgi izvākt visas mantas, ka sapratu, ka otro reizi kopā tā pavisam, ar visām mantām, nedzīvošu, kamēr nebūšu bildināta. Ok, tāpat praktiski skaitās, ka dzīvoju kopā ar tagadējo, bet - man ir, kur atkāpties, jo mantas pie viņa cenšos neturēt. Un esošajās attiecībās tieši tas ir vajadzīgs..
Pa lielam - ja nav jums problēmu līdz šim, es nedomāju, ka tādas uzradīsies, dzīvojot kopā :) ok, būs sīkumi, kas ko un kā, sadzīviski strīdiņi, bet pēc laika pielāgosieties :-)
Un, nesatraucies - man aplidošana ir pazudusi tieši attiecībās, kur nedzīvojam it kā kopā, un tur, kur dzīvojām - visus 2 gadus bija aplidošana. Tas jau no cilvēka atkarīgs, ne dzīvošanas/nedzīvošanas kopā :-)

Es esmu bildinātā, tā kā ar to viss kārtībā (l) Man arī tāda pati nostāja, ka nedzīvošu kopā ar vīrieti, kas nav (nebūs) mans vīrs.

Jā, mazliet ir bažas arī par tiem vienatnes brīžiem. Man ļooooti patīk būt kopā ar viņu. Bet tai pat laikā man patīk arī tie brīži, kad biju savās mājās kādu vakaru, un viena pati varēju padarīt savas lietas. Liekas - un kur es tagad likšos? :)

Sarahh, forši! :-) Bet nav jau tā, ka, dzīvojot kopā, nav brīžu vienatnē.. man arī tādi vajadzīgi. Tāpat ir reizes, kad viņš/Tu vēlāk beidz darbu, kad viņam ir kāds čaļu pasākums. Tāpat var vnk aiziet nomaļāk, palasīt grāmatu vai internetā pasēdēt, kopā dzīvošana nenozīmē to, ka visu laiku jābūt kopā, ja esat 1 dzīvoklī :-)
Tas jau tikai tāds pirmais stresiņš, kad sāksiet dzīvot kopā, redzēsi, ka viss aizies pats no sevis :-)

Parasti viņš tādos brīžos aiziet kaut kur pastaigāt vai pasēdēt kādā kafejnīcā kādas pāris stundas un vairāk. Tikmēr es šo to varu padarīt viena. Man ar to pietiek. :) Vēl ir nedēļas nogales brīvas tad arī viena varu padarboties. Es gan dzīvoju kopā ar viņu kaut neesam saderinājušies un ļoti ceru un ticu, ka ar mums abiem kopā notiks labas lietas. :)

..kopā dzīvošana nenozīmē to, ka visu laiku jābūt kopā, ja esat 1 dzīvoklī

+++ Tur jau tā lieta, ka kopā dzīvojot var atrast laiku sev pavisam mierīgi - vnk katrs "nolien" savā dīvokļa stūrī ar savām darīšanām un miers abiem veselu vakaru, ja vajag.

Ja ir divistabu dzīvoklis,tad mierīgi var pabūt viens, atpūsties no otra,bet ja vienas,tad gan iznāks būt visu laiku kopā, bružāties vienam otram blakus.
Nevari gaidīt,kad Tevi visu laiku apkalpos un izturēsies kā pret princesi. Protams,ka viņš tagad gaidīs,ka Tu arī,kaut ko darīsi dzīvoklī un nebūs tā,kad visu laiku Tev visu pienesīs ,apkalpos.

Ehh, kā es visu šito saprotu! :D Man arī ir savs dzīvoklis, bet reizēm ir tādi brīži, kad bieži palieku pie drauga. Un jā, reizēm man sajūta, ka es atbraucu pie viņa atvaļinājumā :D Nav nekas jādara, mani pabaro, viss forši ! (l) Nu labi, reizēm jau kko izdaru, bet nu sīkumus.

Bet nu tāpat es patiesībā neuzskatu, ka, ja ievācas pie drauga, uzreiz ir jāsāk darīt visas mājas lietas un viņš neko nedarīs. Viņš taču pirms tam to pats darīja, tagad vai tad visu uzgrūdīs Tev? Es agrāk dzīvoju ar šo draugu kopā (pirms pašķiršanās), un tas, ko tiešām darīju gandrīz tikai es, bija trauku mazgāšana. Arī veļu bieži mazgāju, jo pašai vajadzēja sev izmazgāt. Bet nu māju tīrījām abi. Man liekas, viņš tāpat jutās vairāk atbildīgs par dzīvokli un vairāk saimnieks, nekā es.

Un jā - ja nav vienistabas dzīvoklis, tiešām var ielīst katrs savā istabā un darīt kaut ko pats. Da arī vienistabas dzīvoklī tā var - piemēram, man patīk sēdēt virtuvē pie kompja, tāpēc, ja vajag pabūt vienai, varu arī tur pasēdēt.

No vienas puses es gribētu dzīvot kopā, bet no otras puses nu ir forši, ka Tev ir mājas, kur pati esi saimniece, ka ir sava vietiņa. Un es arī laikam neiešu dzīvot pie viņa, pirms nebūs bildinājis (ja tas notiks, protams :D ) Kaut gan neizskatās, ka viņš plāno kaut ko no tā - vai nu bildināt vai nu piedāvāt dzīvot kopā :D

Varbūt nemaz nevajag sākt dzīvot kopā, ja jāsatraucas par to, ka kādreiz būs jānomazgā kāds lieks šķīvis? Un vai savās mājās Tu nemazgāji grīdas? Bet vispār man liekas, ka dzīvošana kopā nenozīmē, ka vīrietim vairs nav roku, lai arī darītu kādus mājas darbus.

Savās mājās tu traukus nemazgāji un visu pārējo? Kāda starpība, kur dari tos visus darbus - savā mājā vai citā? Tagad vismaz tev būs palīgs.

Noteikti pārrunātu pienākumu sadali, es negribētu dzīvot kopā ar vīrieti, ja man būtu jākļūst par kalponi. Sen tie laiki ir beigušies, ja sievietes pienākums ir tīrīt, mazgāt, gatavot...

Ja - kad

Protams, ka savās mājās visu daru, mazgāju un beržu, un ar to problēmu nav.
Bet vīrieša mājās es tomēr jutos tā... nu īpašāk... kā aprūpēta un lutināta princese :) Jā, un es dievinu to sajūtu (l)
Liekas, ka tagad zaudēšu to aplidošanu no vīrieša puses. Būšu vienkārša parasta sieviete, kāda es esmu savās mājās.
Ne jau ka man būtu grūti traukus mazgāt.

Bet nejau trauku mazgaasana/nemazgaasana ir tas, kas liek justies iipasai. To sajuutu rada juusu attieciibas kopumaa. Tikpat labi, Tu vari justies fantastiski, darot kopaa ikdienas darbus - uzkopjot, gatavojot kopiigi, vai darot vienatnee vakarinas, taadeejaadi palutinot otru :) kopdziivee ir tik daudz fantastisku briizu, ja esi ar iisto cilveeku, un pietiek laiks arii sev :)

Esmu dzīvojusi kopā ar puisi divas reizes, ar bijušo dzīvojām kopā atsevišķā dzīvoklī, vienistabas, un pašas attiecības bija murgs un tas ir cits stāsts, bet par mājas soli- loģiski, ka vieta kur tur dzīvo, tev arī būs jākopj un trauki jāmazgā. Ja ciemos aiz tevis traukus nomazgā tad tagad tu vairs nebūsi ciemiņš un tas tak ir normāli. Cik reizes biji palikusi pie sava puiša pa nakti ja vēl līdz šim viņš vienmēr aiz tevis mazgāja traukus un tu nebiji iedomājusies pati to darīt? Tagad es dzīvoju pie sava tagadējā puiša un nevaru pateikt par aplidošanu jo ievācos pie viņa gandrīz uzreiz kā sagājām kopā, un skaidrs ka kopš ievākšanās brīža man ir savi pienākumi, mēs par tiem neesam pat runājuši, bet uzskatu, ka tas ir loģiski. Dzīvojot pie vīrieša - izmazgāt veļu, grīdas, traukus, putekļus noslaucīt, drēbes sakārtot, sagludināt utt - tieši tāpat kā mājās, tikai tagad tu gludināsi ne tikai savas kleitas bet arī drauga kreklus and that's all

Ne pa tēmu bet, es personīgi (uzsveru-personīgi mans viedoklis), nesaprotu kā var piekrist bildinājumam, ja nezini pat kā jums ies sadzīvē un kāds šis cilvēks ir "mājas dzīvē" kad ir pārguris, sakreņķējies. Un otrs, no vīrieša puses, kā var bildināt, nezinot vai sieviete vispār sadzīvē kaut ko spēj mājās izdarīt, vai māk gatavot utt.. kādreiz tas bija normāli, bet tagad:-D es nepārmetu, bet tikai loģiski spriežu :D