Es arī vienmēr esmu uzskatījusi, ka tā pirmās mīlestības nozīme ir pārāk pārspīlēta, ka laiks dziedē visu un liek jūtām lēnām izplēnēt, bet nesen man bija saruna par šo tēmu ar vienu vīrieškārtas draugu, kas lika aizdomāties.
Pusaudžu gados pirmo reizi viņš ļoti iemīlējās vienā meitenē. Attiecības viņiem bija sarežģītas - šķīrās, sagāja kopā, atkal šķīrās, plēsās, nevarēja viens bez otra, utt. Abiem lielā pirmā mīlestība, abiem sāpīgi, beigās ar lieliem pārdzīvojumiem izšķīrās pavisam. Tagad viņam ir 30 gadi, 4 gadus precējies un kopumā 6 gadus ir kopā ar savu tagadējo sievu. Attiecībās viss ir kārtībā, ir mīlestība un saskanīga sadzīve, bet kā viņš pats teica, pirmo mīlestību nespēj aizmirst, bieži redz sapņos, jūtas pret to meiteni vēl joprojām ir. Tas gan nenozīmē, ka viņš pie pirmās iespējas pamestu sievu un skrietu atjaunot attiecības ar viņu, nekādā gadījumā, ir mīlestība pret sievu - bet citādāka. Acīmredzot vienkārši ir lietas, kuras nav iespējams aizmirst un apdzēst.
Un viņš par to ir stāstījis savai sievai, viss ir ticis izrunāts. Tā kā katrs gadījums ir individuāls. Ja es nespētu aizmirst savu pirmo mīlestību, domāju, ka nestāstītu to tagadējai otrai pusītei. (t)