Aizklāts lietotājs
jautāja 12. Dec, 2015
30 skatījumi
Labdien!
Viss sākās februārī, kad sāku just, ka draugs kļūst vēsāks un vēsāks, sāka slēpt telefonu, miļvārdiņi vairs nebija, vairs nepieskārās, es sāku emocionāli pārdzīvot, meklēt vainu sevī, ka neesmu pietiekami laba, skaista! Februārī 3 naktis vienkārši neatnāca mājās - pateica, ka būs vēlu, bet vēlu vakarā zvanīju un telefns vai nu netika pacelts vai bija izslēgts, 3 gadu laikā nekas tāds nebija bijis un nebija pat iedomājams, nekad tā nepalikām pa nakti - vienmēr nācām mājās, ja aizgājām pie draudzenēm vai draugiem! Vienu reizi tikai nākošās dienas vakarā draugs ieslēdza telefonu - es biju pārstresojusies, izmisusi, visādas domas jau izdomāju, izcēlās strīds, bet viņš pat īsti neatvainjās, pateica, ka vienkārši izlādējās telefons! Ievēroju, ka telefons tika slēpts arvien izteiktāk - uz tualeti pat gāja ar telefonu, arī guļot lika tuvu galvai, marta sākumā ielīdu telefonā-neko neatradu, vēlāk telefonam tikai nomainīta parole, draugam jaunajā darbā sākās komandējumi, bija mājās 3-4 dienas nedēļā, bet kad bija tad skatījās tikai seriālus un pat diži nesarunājāmies, sāku pārdzīvot vēl vairāk, nespēju mierīgi gulēt, kad draugs brauca komandējumos gulēju gultā un trīcēju, uzzināju , ka draugam ir naudas problēmas, mēģināju par to parunāt, bet viņš atgrūda, teica, ka viss labi! Centos runāt par telefona slēpšanu, atsvešināšanos, bet tās esot manas iedomas utt. Izrevidēju datoru-atradu, ka ir meklēts par ātrajiem kredītiem, ka meklētas viesnīcas Liepājā, autobusa sarkasti par Liepāju, kabatā viņam atradu matu sprādzi-sāku domat ka mīļākā, darbā nespēju koncentrēties nekam. 14. aprīlī savā dzimšanas dienā salūzu - visi sveica mani, bet man gribējās kliegt no vājprāta, knapi iturēju to dienu darbā! Atbraucu mājās un raudāju, vakarā atbrauca draugs - teicu, ka jūtu, ka mums nekas nav labi utt, ka kaut kas jādara, bet atkal bija, ka tās manas iedomas! No rīta piecēlos un nos tresa, ka jāiet uz darbu un atkal redzēšu draugu tikai vēlu vakarā sāku vemt! Sākās ārstu sesija - ģimenes ārsts, psihoterapeits! Bet labāk nekļuva-attiecības kļuva neizturamākas-kad draugs brauca komandējumos, es aicināju, lai pa nakti paliek draudzene, jo likās, ka viena nojūgšos, kad atbrauca draugs bija tikai asaras un strīdi! Izlēmu aizbraukt pei mammas uz Vāciju maija beigās-biju 2as nedēļas, kas bija vienkārši briesmīgas, jo sapratu, ka ar to neko nevar atrisināt, jo problēma ir tajā, ka viss ir uz jautājuma zīmes, nokritos svarā par 10 kg, miegs nenāca, nekas nespēja interesēt, visu laiku bija trauksme, nemiers, likās, ka sajukšu prātā, katru dienu centos sazināties ar draugu pa telefonu, pēc nedēļas būšanas Vācijā, runājām par dienu, kad atgriezīšos un pēkšņi viņš pasaka, ka viņam jādejo deju kolektīvā - jāizpalīdz kaut kam! Man iestājās izmisums-kāds deju kolektīv, viņš nedejo kopš vidussklas, kāpēc es par to nekonezinu, viņš pateica, ka nav nekādas starpības kam tas ir, vienkārši vajagot! Es jautāju, vai viņam mūsu attiecības nek nenozīmē, viņš nek īsti neatbildēja! Es teicu, varbūt šķiramies, viņš teica nē, es teicu, lai nosauc iemeslu, kāpēc, lai paliekam kpā-teica, ka nevarot nosaukt-es todien uz ielas burtiski sabruku, man gribējās ielēkt ūdenī, es histēriski kliedzu! Mamma centās nmierināt, bet nekas nelīdzēja! Pēdējās dienas Vācijā bija murgs, es raudāju, drebēju, gulēju gultā, neko nespēju ieēst, likās, ka es sajukšu prātā! Norunātajā dienā nespēju atbraukt uz LV, jo likās, ka pa ceļam noģībšu! Aizbraucu 2as dienas vēlāk ar mammu kopā! Aizbraucot mājās, satiku draugu un viņš bija tik auksts, viņam vajagot padomāt! Teica, ka palikšt pie drauga-es sākumā negribēju ļaut, teicu, lai pamēģinām izrunāt, domāt, ko darīt, bet piekritu, nākamajā dienā viņš palika pa nakti tik vēss, nicinošs, es nespēju saprast, k esmu nodarījusi, jautāju par mīļāko, par naudu jau miljono reizi, teica, ka neesot! Brīvdienās teica, ka ies pie drauga uz dz.d. piedāvājos iet līdzi, viņš atteica, prasīju vai vakarā būs mājās, neko neatbildēja, aizgāja! Sarunājām, ka padzīvsim atsevišķi, kaut zināju, ka man tas būs grūti! pusotru nedēļu tā dzīvojām, sarunājām satikties-bet atbildes bija tās pašas-viņš nezinot vai gribot šķirties, vajagot laiku, est stulbs utt! Es neizturēju - es mēnešiem biju dzīvojusi vājprātā-teicu, lai izlemj tagad-viņš teica labi šķiramies! Pēc tam teica, ka tā nebija domājis utt! aizbraucām mājās- viņš atkal teica, ka paliks pa nakti pie drauga! Es sapratu, ka nekas nemainīsies-savācu mantas un aizgāju! Viņš pat nepiezvanīja-it kā nekas nebūtu bijis! Paralēli gāju pie psihoterapeita un psihiatrs man bija izrakstījis antidepresantus un trauksmi mazinošos līdzekļus! 3 nedēļas pēc aiziešanas gribēju vienkārši gulēt gultā un nomirt no sāpēm, tas tā sāpēja! Pēc 3 nedēļām es uzrakstīju viņam, jo nespēju, viņš pēc ilgas sarkastes pateica, ka bija saticies ar citu, uzzinot t es izvēmos! Tas bija vēl viens trieciens - es it kā t nojautu, jutu, bet negribēju to pieņemt! Draudzene pierunāja aizbraukt uz koncertu-it kā mans ķermenis tur bija, bet es tur nebiju-man gribējās kliegt no sāpēm, pagāja vēl mēnesis un man bija jāatgriežās darbā - beidzot vismaz varēju pagulēt kādas 7 stundas, man bija bail atgriezties Rīgā - viss atgādināja par viņu, kaut kā sāku strādāt, katru dienu domāju par viņu, septembrī atkal neizturēju un sarakstījāmies, teica, ka neesot īsti laimīgs, ka laimīgs esot bijis pirms gada, ka neesot beidzis mani mīlēt, ka jauno draudzeni laikam jau nemīlt, bet viņam ir labi šobrīd, ka negribot pazaudēt ar mani kontaktu-tas bija tik nežēlīgi-pateikt, ka it kā mīl, bet tomēr ir jauna dzīve viņam. Viņa mamma man visu laiku zvanīja, pārdzīvoja par to visu, prasīja, vai nevaru, k darīt, ka nepieņems viņa jauno draudzeni! Tas man atkal deva kaut kādas veltas cerības! Pēdējo reizi runājām decembrī, kad viņš zvanīja un teica, lai nejaucties lietās, kas neattiecās uz mani - lai nerunājot ar viņa mammu! Es atkal sabruku - nedēļu nespēju atgūties! Ir pagājuši jau mēneši kopš izšķīros-it kā cenšs , eju uz darbu, bet nekam vairāk nav spēka, antidepresantus psihiatrs teica lai metu nost, psihoterapeits arī teica, ka izskatos jau labāk, bet man liekas, kaa es mānu sevi un viņus, j manā garā ir neizrādīt, ka esmu vāja! Šobrīd ir tā, ka ir dienas, kad knapi izkāpju no gultas 20 minūtes pirms transprta uzdarbu, lai uzvilktu drēbes un aizbrauktu uz darbu, darbā nespēju koncetrēties, visu laiku pārsakos, brauct mājās katru reizi gribās raudāt, ir biežas galvas sāes, nav interese par ēdienu, ne par ko nav interese - jā ir labāk - es naktī spēju aizmigt, bet sajūtu līmenī īsti labāak nav, es nezinu, ko lai es daru - esmu izmisumā - atkal iet pie psihiatra, meklēt terapeitu, es netieku ar sevi galā! Visu šo laiku esmu arī domājusi par pašnāvību-pat līdz detaļām, bet nav drosmes! Negribu, lai sāp tuviniekiem! Esmu jau analizējusi sevi, kāpēc tik smagi uztveru, bet labāk nepaliek no tā! Man nekad nav bijusi klasiskā ģimene-mama ar tēti ir šķīrušies, ar tēvu ir formālas attiecības, mamma gadā, kad iepazinos ar bijuš draugu, aizbrauca uz Vāciju, labākā draudzene ir Ķīnā, varbūt tāpēc tik ļoti pieķēros tām attiecībām, j likās, ka beidzot arī man būs normāla ģimene-domājām par kāzām, bērniem... Nespēju iedomāties, ka vēl kādreiz spēšu mīlēt, nespēju iedomāties, ka jelkad izjutīšu prieku par kaut ko! Es darbā cenšos izlikties, ka viss labi, mājās arī man jāizliekās, jo dzīvoju ar divām meitenēm, kurām negribu izrādīt, kā ir patiesībā! Es pat nezinu, ko vēl darīt! Izmisums pieņemas spēkā:-( varbūt kāda var ieteikt labu psihoterapeitu, psihiatru- esmu pat ar mieru slimnīcā iet, vienalga ko!
7
