dzīves rutīna?

Reģ: 20.12.2015

Man ir liels,liels bezcerīgums.Ir vīrs,divi mazi bērni.Ir darbs,nav labi apmaksāts,bet ir.Izglītība vidējā.Un jau ilgu laiku netieku ar sevi galā.It kā gribas iet un kalnus gāzt,bet tajā pašā laikā man morāli nav spēka nekam.Aizeju gulēt visās drēbēs,knapi varu piespiest sevi aiziet līdz veikalam.Negribas atbildēt uz telefona zvaniem,negribu nearvienu runāt.Gribētos ielīst gultā un gulēt,gulēt,gulēt...Nezinu kas ir visa pamatā.Laikam jau nepiepildīti mērķi un sapņi.Gribas iziet visādus kursus savam priekam,sirdij,bet nevaru....nav kam atstāt bērnus,aukli atļautiea nevaram.Kursi VIENMĒR iekrīt dienā,kad vīram darbs.Gribu uzsākt mācības skolā un strādāt attiecīgajā profesijā,bet pat ja atļautos mācības un aukli,tad visi auro ar kuru galu domāju - tā tak tik slikti apmaksāta profesija. ( pirmsskolas skolotājs) Ehhh...es pat nezinu.Ir tāda sajūta it kā dzīve ir apstājusies un esmu sapratusi,ka skaistajās drēbēs,kuras kādreiz man nesa prieku nekādas laimes nav.

25.12.2015 12:12 |

57days

17280

Reģ: 29.01.2012

Kā ar studijām sestdienas grupā?

25.12.2015 12:18 |

začeits

4155

Reģ: 02.01.2011

tā visu laiku gribēšana gulēt nevar liecināt par depresiju?
totālo nespēku iespējams izraisa dzelzs trūkums- to var pārbaudīt :)

25.12.2015 12:27 |

stiprais_dzimums

5629

Reģ: 20.06.2010

dari to ko tava sirds veelaas un mazaak klausies citos.

25.12.2015 12:29 |

57days

17280

Reģ: 29.01.2012

...par depresiju, starp citu, tavā tekstā ne tikai gulēšana liecina.

bezcerīgums....... netieku ar sevi galā....... morāli nav spēka nekam......... knapi varu piespiest sevi ......... Negribas atbildēt uz telefona zvaniem......... negribu nearvienu runāt.......Gribētos ielīst gultā un gulēt,gulēt,gulēt.... ....... Ir tāda sajūta it kā dzīve ir apstājusies......... XXXXX, kuras kādreiz man nesa prieku, nekādas laimes nav....

Dzelzs, naktssveces eļļa, zivju eļļa, linsēklu eļļa, asinszāles tēja, sports (ja nu izdodas piespiesties) un, ja ir iespēja, ārsta - speciālista skats no malas.

25.12.2015 12:37 |

Laimiņa

1598

Reģ: 12.10.2010

grūtākais šādos mirkļos ir spert to pirmo soli, kad tas tiek izdarīts pārējās lietas atrisinās.
Aukle, darbs - tas viss ir atrunas. Atrunu vietā ir jādomā risinājumi.
Man arī kādreiz tā bija, bet nu vajag spert to pirmo soli, jo ja vairāk dara, jo vairāk var izdarīt! jo kuram gan patīk izkāpt no savas komforta zonas? nevienam, bet tas ir vienīgais veids kā augt un attīstīties, jo nav nepatīkamākas sajūtas kā nožēla par neizdarīto un zaudēto laiku. (t)

25.12.2015 12:41 |