Šis būs par krāpšanu...
Esmu ar draugu kopā nedaudz vairāk kā piecus gadus. Laiks iet un iezogas rutīna, kaut kāds apnikums un izveidojas tik liels pieradums, ka nespēj atšķirt, kas ir kas. Mūsu attiecības sāka mainīties vasaras vidū kad draugs pēkšņi jūtas vairāk noguris no visa un negrib ne parunāties, ne kaut kur paceļot. Emocionāli ļoti atsvešinājās lai gan es mēģināju gan tā, gan šā, izņemot fiziskas tuvības, pēkšņi kaut kas bija ļoti mainījies. Vasaras beigās draugs nolēma aizlidot uz ārzemēm, piepelnīties. Pat lidostā atvadoties nebija ne mīļuma, plika buča un atā. Tad nu sāku to mīļumu meklēt pa malām, pat nedomājot neko vairāk vien vēlējos izjust kaut kādu uzmanību. Iepazinos ar vīrieti, uzmanības pāri malām līdz piekritu satikties. Pavadījām kopīgu nakti un vārdos neizstāstīt, cik slikti sajutos. Protams, uz to brīdi jutu visu to, kā man iepriekšējos mēnešos tik ļoti pietrūka. Pēc pavadītā laika gan turpināju sarakstīties ar to vīrieti, bet tad kontaktu pārtraucu. Tā šķita pareizāk. Neilgi pēc tam atgriezās draugs, ļoti pārmainījies, es pat teiktu - sailgojies! Teica, ka ārzemes nav priekš viņa, ka negrib būt šķirti no manis. Tagad attieksme ir pilnībā mainījusies, viss šķiet tik labi, bet man tik ļoti sākusi grauzt sirdsapziņa... Pati saprotu, kāda maita esmu, jo esmu diezgan pārliecināta ka draugs man nekad ko tādu nenodarītu. Jūtos pretīga pati sev. Kā tikt tam pāri? Stāstīt neko nestāstīšu, dažbrīd šķiet ka arī šīs attiecības ir jāpārtrauc, jo tas krāpšanas fakts tik ļoti grauž mani, lai gan attiecībās jūtos labi, man draugs ir tiešām svarīgs, bet nesaprotu nu kā es varēju būt tāda maita :'-(
Piemetināšu, ka abi esam vēl jauniņi - man 21, draugam 22.
3
