Cilvēkam, kuram kaut kas kaitina ir problēmas pašam ar sevi un uztveri, nevis problēma ir tajos, kuri kaitina.
Viss, ko izlasīju, izklausās pēc tādas pusaudžu meitenes pēršanās pašai sevī "besī šis, besī tas, es visgudrākā un tie, kuri nedomā tāpat kā es, ir muļķi ar kuriem es vairs negribu kontaktēties".
Es neuzbrūku un neizvainoju. Vienkārši paskaties uz savu mazuli, iztēlojies, ka arī viņam kādreiz būs bērni un padomā - vai tu, redzot viņu 3x gadā, negribētu savu mazbērniņu nofotografēt? Vai tu nesajustu viņu kā sev vismīļākā cilvēka turpinājumu? Vai tu spēj garantēt, ka tavi uzskati būs tādi paši kā tava mazbērna vecākiem un pieņemt, ka tevi neieredz ne acu galā tikai tāpēc, ka tu kaut ko domā citādi?
Ne mana mamma, ne vīra māte nav supercilvēki, kas bērnus audzinājuši bez kļūdām. Viņas arī savā veidā ir aizspriedumainas un nav cilvēki nr1, kuru uzskatus es gribētu ieaudzināt bērnos, bet mani netraucē, ka viņas mūsu bērnam audzina lietas, ko pašas uzskata par labām esam. Es redzu, ka viņas mazbērnu mīl un tas ir galvenais.
Varbūt tu savam bērnam māci kaut ko atšķirīgu un labāku kā tava vīra mamma, taču vienu tu izdarīsi noteikti - iemācīsi necienīt un nemīlēt ne tuvākos, ne vecākus, ne arī vecvecākus.
8189
