Domāju, ka Sniegbaltīti un Zosi neviens Latvijā arī iegaumēs viegli un neaizmirsīs ilgi, tad jau pašā laikā, pilnīgi vienalga, ka par bērnu gadiem ņirgāsies. Loģiski, paldies! :)
Man jautājums - no kāda laikposma ir šie vārdi? Jaunākie? Vai apkopojums , teiksim, no 20.gs. sākuma līdz mūsdienām un lielākā daļa vārdu nēsātāju vairs nav dzīvi? Piemēram, tāds Spricis varētu būt atvasinājums no Fricis, kas 20. gadsimta sākumā bija diezgan izplatīts vārds. Tāpat nebrīnītos, ka Lāčplēsis, Pērkons, Krustiņš varētu būt no 20.gs. sākuma.
Nav runa par to, vai pieaugušam, izglītotam cilvēkam tas liekas smieklīgi, ne jau tas nabaga bērns uzaugs tikai ar pieaugušajiem. Naivi cerēt, ka ar tādu vārdu bērns netiks konstanti apcelts. Nevienam to nenovēlu, bet ir arī vecāki sadisti, kuri tīši novēl bērnam grūtu bērnību.
Nedomāju, ka pēc 10 gadiem trešās klases solniekam būs baiga apjēga par to, kas tā tāda nirvāna ir :) No Nirsa līdz Dirsa tur tiešam viens trešklasnieka līmeņa solis, bet Nirvāna ....?
Par to, ko bērni sapratīs vai nesapratīs var tikai filozofēt. Jā, Nirvāna nav lielākais ļaunums visā sarakstā, bet par 100% klasisku un visiem izprotamu vārdu tāpat nemūžam nenosauksi.
Tāpat palieku pie sava, ka vecāki, kuri saviem bērniem liek visādus mistiskus vārdus, ir nežēlīgi, nevis radoši.
Ja dzīvo valstī, kurā vārds ir visai bieži sastopams, tad problēmām nevajadzētu būt..
Turklāt multikulturālās valstīs arī tie grūtāk izrunājamie neievieš tik lielu pārsteigumu..
Es saviem bērniem arī došu latviešu ausīm nepierastākus vārdus :D
Es atkal palikšu pie sava, ka, ja piedomā pie tā, lai vārds nebūtu idiotisks taja vidē, kur bērnam jādzīvo, savas tieksmes uz jaunradi VAR izmantot, arī izvēloties bērnam vārdu.
Droši vien atkarīgs no vārda un lokalizācijas... Džihads un Muhameds manā pusē nebūs tik liels pārsteigums. Ķīniešu vārdus gan ir diezgan grūti iegaumēt :D
3450
:-D:-O:-/
