Un par to darba meklēšanu, meklēt jau es meklēju, bet man arī ir savi mīnusi dēļ kā pagrūtāk atrast darbiņu kas arī mani dzen izmisumā. Tad nu kopā ir tāda muļķīga sajūta ka cenšos darīt cik varu gan mājās, gan ar haltūrām un darba meklēšanu, bet tomēr nejūtos pašlaik pilnvērtīga jo gribās jau draugam palīdzēt ar tām naudām, bet ir arī muļķīga sajūta ka es viņu esmu visu laiku atbalstījusi līdz pēdējam, gan runājot, gan cenšoties atrast risinājumus, gan materiāli, bet tagad kad pašai ir grūti morāli tad es jūtos tā ka uz maniem pleciem tiek uzlikts vairāk tas smagums virsū nekā cenšanās to noņemt. Nu tada sajūta ka man kā jau vienmēr ir jābūt tai dzelzs vecenei, bet pašlaik tam vienkārši navspēka, morāli jūtos nodzīta un mazliet izsmelta par daudz. Šogad mierīgs prāts vispār tik pat kā nav bijis, tad nu arī nervi sīkumus pat neiztur.