Sociālā fobija

Darbs ar dzīvniekiem? Man arī ir fobija no lielām cilvēku drūzmām, pilnīgi paeplot nespēju brīžiem un aukstā ziemas laikā varu nosvīst kā karstākajā vasaras dienā. Bet strādāju klientu apkalpošanā - dienā sanāk 3 vai 5 cilvēkus sastapt un ne visus vienā laikā. Varbūt kādā mazā birojiņā ir laba doma iet strādāt? Veikalos, protams, nē.

Grāmatvedība man liekas ļoti maz-saskasmīga.

Darbs arhiva? Bibliotekars? Ir klienti bet klusi un atri viss notiek . Farmaceits, nevis aptieka bet zalu razosanas firma?

Es jau laikam darītu tieši pretējo - mēģinātu pārkāpt pāri šīm bailēm, ne jau uzreiz lasīt lekcijas pilnas ar cilvēkiem auditorijas priekšā, bet kaut nedaudz, jo tas ļoti ierobežo dzīvi. Citādi varbūt kādas radošās profesijas - rakstnieks, gleznotājs, tēlnieks, utt, ja ir tam talants, protams. Arī tulks.

Darbs muzeja piem. restaurators. Keramikis.

http://www.lak.lv/pub/?id=377 LV amatniecibas kamera ir daudz amatnieku kas pelna it normali.


Vai taksidermiste. darbosies sava nodaba! LV ir ari sieviete taksidermiste
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/65324/zivju-izbazenu-meistare-sarmite-cer-piedalities-pasaules-cempionata


vel ja ir talants vari studet Makslas akademija.

Darbs muzeja piem.

nederēs - zāļu uzraugs uzmana cilvēkus, zinātniskiem darbinierkiem jāzustājas ar referātiem, gidiem - pats par sevi. Un mazos muzejos tu vari būt visi 3 reizē...
Kā ir programmētājiem?

Bilete, programmētājiem, ja liels uzņēmums, ir jāstrādā vienā telpā ar kolēģiem un ir maldīgi domāt, ka tie sēdēs iebūrušies kompjos - lielākā daļa man pazīstamo programmētāju ir pat ļoti sabiedriski. Mazs uzņēmums vai freelance nozīmē, ka pašam būs jārunā ar klientiem. Man itkā nav socofobijas, bet puse klientu rada sajūtu, ka drīz jau būs.

Darbs muzeja piem. restaurators.

ir vel jau daudz darbinu muzeja kur nav saskarsme ar cilvekiem, ta ka der ideali.;-)

Alexxa un ka butu ar sisadminu? Tas ar ta aktivi komunice?

tulkotājs!

Sisadminam komunikācijas nav tik daudz, toties, kad ir, tad lielākoties ar idiotiem.

Akvelīna, varu Tev pievienoties.
Man ir šī diagnoze, kura pēdējā laikā ir saasinājusies līdz maximumam. Vairs nevaru ieēst, padzerties lielā cilvēku drūzmā. Sākas panika, ar sajūtu, ka tūliņ atslēgšos, nav ko elpot utt.
Nevaru vairs normāli sarunāties pat ar ģimenes locekļiem. Nemitīgi karstuma viļņi, pēkšņa sarkšana utt. Domāju, ka labi saproti manas izjūtas...
Tikai ir viens bet, man ir darbs, kurš ir cieši saistīts ar cilvēkiem. Darbs, kurš ļoti ļoti patīk un apmierina, bet savas veselības dēļ vairs vnk nespēju eksistēt.
Man visam klāt ir sākušās pamatīgas raudāšanas lēkmes. Šobrīd mēģinu ar zālēm (ne- antidepresantiem), bet jūtu, ka nav nekādu uzlabojumu. :(

Sisadminam komunikācijas nav tik daudz, toties, kad ir, tad lielākoties ar idiotiem.

ticu, bet pilnigi no saskarsmes neizbegt.:-)

Neizbēgt, bet, vismaz pēc tā, kā ir mūsu kantorī, grāmatvedi daudz vairāk liek mierā. :)

Aijaijaaa - vajag ieklausīties, ko organisms saka. Man ļoti līdzīgā veidā, viss beidzās ar panikas lēkmēm un nepārtrauktu, spēcīgu trauksmi. Galu beigās jūties briesmīgi fiziski un morāli, darbam traucē ievērojami. Ne šis ne tas.
Varbūt pamēģini paņemt atvaļinājumu un pameklē iespējas kā sakārtot pašu problēmu (par KBT it kā ļoti pozitīvas atsauksmes)...

Jane, atvaļinājumu šobrīd ņemt nevaru. Nesen kā atgriezos darba no BKA, un, šī vide mani savā ziņā pat nomierina. Trauksme ietājas tajos brīžos, kad ir semonāri, sapulces, tieku uzrunāta utt. esmu sākusi regulāri vingrot, jogot. Tas savā ziņā kaut nedaudz, bet palīdz.
Es vnk gribētu rast atbildi- no kā, un kāpēc. Esmu ļoti sabiedriska, optimiste, visā visumā laimīgs cilvēks. Bet jūtu, kā šis viss mani lēnām sagrauj.
Man tika piedāvāts amata paaugstinājums, bet, es atteicos, jo, tas prasītu regulāras sēžu vadīšanas utt, ko es vairs fiziski un morāli vnk nespēju.

freelancing, pašnodarbinātais