No rīta 5os mani pieceļ, laukā līst kā ellē un teica - braucam skatīties saullēktu. Es tielējos, kas par saullēktu šādā laikā..bet aizbraucām.
Aizbraucām līdz jūrai, saka, ejam pastaigāt un es ar lielām acīm prasu - tu jucis esi vai? Tāds vējš, auksts, līst kā ellē, bet nu gāju ar (un teikšu, ka nebija ne mazākās aizdomas par to, kas sekos).
Staigājām un viņš saka, lūk, izskalota pudele! es pusaizmigusi paskatos un viņš nu pieliecies un ceļ augšā pudeli un es klusībā pie sevis domāju - kā tad, bērni būs jūrā iemetuši. Tajā brīdī viss ko gribēju, ir iet atpakaļ uz mašīnu un būt siltumā. Te dzirdu - lūk, vēstījums iekšā! Viņš nu krata ārā to vēstuli, es mīņājos te uz vienas kājas, te otras...Pēkšņi vēstuli dod man un saka , kaut kāda nesaprotama valoda, varbuut tu saproti?! ( Piebildīšu mans vīrs nav latvietis un vēstuli bija pacenties uzrakstīt greizi nepareizā latviešu valodā :D). Sāku lasīt vēstuli, sirds sāk sist kā negudra, acis pilnas asarām...No vēstules tajā brīdī no uztraukuma sapratu tikai 2 rindas: pirmo - kopš pirmaa brīža, kad tevi ieraudzīju un beidzamā - Vai tu kļūsi par manu sievu? :D
Viss, ko varēju bija krist ap kaklu, nespēju dabūt ne vārdu pār lūpām. Kad kārtējo reizi atskanēja jautājums - nu kā tad būs - jā vai nē, tad atbildēju ar jā un no kabatas tika izņemts gliemežvāks, kuru atverot, ieraudzīju gredzenu...
Tā nu auksta un lietaina marta diena pārvērtās laimē un pārsteigumā, ka mans vīrs varēja mani šitā 5os no rīta no gultas izvilkt lietū un to pārvērst par vienu no laimīgākajiem brīžiem mūsu dzīvē.