Patlaban ar istabas biedreni dzīvojam kopā mazāk par gadu.
Jau agrāk rakstīju, ka istabas biedrene bieži vien ēd no maniem šķīvjiem (abām bija balti) un atstāj tos pusnetīrus, tas ir, tikai noskalo tos ar ūdeni, tie paliek taukaini un piekaltuši ar ēdienu. To atrisināju, nopērkot sev citus, krāsainus. Nu vairs pieķēza un nenomazgā tikai savus.
Bet es vairs nespēju dzīvot kopā ar viņu. Vienkārši nevaru. Viņa ir katastrofāla cūka (jā, patiešām katastrofāla). Visur istabā ir bardaks, viņas gulta, pagulte, plauktiņš, galda gals ir vienkārši haosā un netīrībā. Galds, uz kura gatavojam, pēc viņas VIENMĒR paliek nobārstīts ar kafiju, cukuru un musli, ledusskapi viņa netīra, nereti no viņas plauktiem izmetu sapuvušus tomātus un gurķus, kas smird pa visu ledusskapi.
Nerunājot par to, ka viņas mati ir VISUR! Jā, pat savos dvieļos es tos esmu atradusi (dvieļi stāv netālu no vietas, kur viņa ķemmē matus). No istabas grīdām bieži vien var parūkas taisīt.
Lieki teikt, ka viņa aiz sevis nevāc vispār. Toties es esmu tīrības un kārtības mīle, kas tikai tāpēc, lai pašai nav jādzīvo šajā cūku kūtī, vienmēr savāc. Bļāviens, es jūtos kā viņas māte, kas vāc aiz viņas, tas nav normāli!
Istabā cenšos ierīkot patīkamu gaisotni, lai pašai būtu forši te atgriezties (esmu nopirkusi lampiņas, izrotājusi, bieži vien vakarā iededzinu kādu smaržīgu sveci...), bet man jau te riebjas! Katru reizi, kad esmu izgājusi un atgriežos kojās, atverot istabas durvis, goda vārds, sejā iecērtas tāds sastāvējis un smirdīgs gaiss. Logus viņa never vaļā vispār, to daru es un pat tad man ir jāklausās kunkstēšanā.
Esmu mēģinājusi runāt ar viņu, bet tas vienmēr beidzas ar viņas histēriju, jo, goda vārds, meitenes, viņa ir maza bērna prātā! Pieaugusi 20 gadus veca sieviete, bet uzvedas kā mazs bērns! Viņa uzskata, ka es pārspīlēju un viņa jau TĀ aiz sevis vācot (kas ir klaji meli!). Visas šādas sarunu reizes ir beigušās ar strīdiem un ilgām nerunāšanām. Attiecības vispār jau mums ir vienkārši šausmīgas.
Ko es gribu no jums: kā lai es pieklājīgi un neaizskarot viņu pasaku, ka viņai ir jāizvācas? Es saprotu, ka rīkošos cūcīgi, bet nekā citādi es nevaru. Pati izvākties es negribu, jo esmu šajā istabiņā ieguldījusi gana daudz. (Jā, starp citu, visas koplietošanas preces - rūteris, miskaste, tējkanna, utt - ir mans un par šo visu viņa ne kapeiku nav piemetusi, slota.) Un kad man to teikt? Es saprotu, ka pieklājīgi būtu pagaidīt līdz semestra beigām, tad arī teikt vai brīdināt viņu laicīgi?
Es zinu, ka gari, bet ceru, ka izlasīsiet un palīdzēsiet. Goda vārds, sirds pilna, vienkārši nespēju vairs.