izdegšana, depresija?

Reģ: 04.12.2015

Sveikas, meitenes!
Šobrīd esmu nonākusi ļoti grūtā situācijā. Ik pa laikam esmu cīnījusies ar depresīvu noskaņojumu (pati saviem spēkiem), bet pēdējā laika stresa, slodzes un citu apstākļu dēļ esmu nonākusi krīzes situācijā, no kuras, kā man šķita, kad biju pašā zemākajā punktā, nav ceļa atpakaļ, vismaz ne uz to dzīvi, kāda tā bija pirms brīža.
Varbūt šeit ir kāda, kas var padalīties pieredzē par savu cīņu (un uzvaru) vai kas vienkārši vēlas papļāpāt un varbūt mēģināt palīdzēt viena otrai?

Jautājums publiskai diskusijai - kur ir robeža starp depresiju kā slimību un vienkārši depresīvu personu/raksturu? Vai otrais vispār eksistē? Vai arī cilvēki, kas, cik sevi atceras, nav bijuši īsti laimīgi un drīzāk depresīvi, visu mūžu ir dzīvojuši vieglā depresijā? Vai arī varbūt tā ir izlaidība, slinkums vai vēl kas cits?

04.12.2015 18:33 |

shea.shea

Reģ: 04.12.2015

Saprotu, ka šis nav tas populārākais temats, it īpaši brīvdienās, bet neticu, ka nevienai nav vēlmju parunāties.

05.12.2015 18:46 |

L..

3730

Reģ: 06.05.2014

Neieslīgšu tajā visā, bet strādājot tikai ar sevi, cīnoties vienai, tas nedos tik ilgstošu efektu kā tad, kad apkārt ir cilvēki, kam vari uzticēties. Galvenais ir nenoslēgties, mainīt kaut visu dzīvi uz otru pusi. Zini, ja pa to dzīves ceļu, pa kuru ej, tev nekas labs nav, nomaini virzienu, paņem kādu sānu ieliņu. Ja arī tur nebūs labi, tad nebūs arī par ko nožēlot - iepriekš nebija labāk :)

05.12.2015 18:49 |

keegan

904

Reģ: 09.11.2009

Neesmu gan eksperte, bet cik esmu novērojusi, tad ir cilvēki, kuru depresiju drīzāk var raksturot kā nelaimīgu dzīvi - neapmierinātība ar apstākļiem, sevi, apkārtējiem...jebko. Un tas ir paša spēkiem maināms.

Slimība jau ir kas nopietnāks, sakne tam visam ir tik dziļi (bērnība, pāridarījums..) ka nepieciešama speciālista palīdzība.

05.12.2015 18:53 |

pasaciņa

142

Reģ: 19.06.2012

shea.shea kopš pusaudžu gadiem cīnos ar depresiju (to varētu saukt par iedzimtu), ir bijuši smagi depresijas uzplūdi, kad pati saviem spēkiem nespēju rītos izkāpt no gultas, esmu izdzīvojusi šajos periodos medikamentozu ārstēšanu. Un- tā palīdz, ļoti palīdz. Bet ir viens BET. Antidepresanti izmaina hormonu sastāvu, sačakarē vielmaiņu. Ja ķeras klāt tādai alternatīvai, jārēķinās ar sekām- pazemināts vai paaugstināts svars, hormonālā fona izmaiņas, bla bla bla.
Es sliecos domāt, ka Tu esi vienkārši grūtā dzīves situācijā un tā nav depresija. Ja gribi parunāt, vari rakstīt privāti.

05.12.2015 20:50 |

MADasaHATTER

10987

Reģ: 12.07.2010

Man gadiem ilgi au ir mokosa konstata depresija , kas mijas ar agresijas leekmeem. Domaju, ka tiesam tikai idz dzivesvida maina viss reaali jaaamaina Jaastraaa ar sevi, jaatrod dives jega, lidz ari iemilesanas Jaatrod kaut kas pie kaa pietureeties un, protams, jaabut kadam uzticiibas cilveekam, kam pazvait kad galigi sikti

05.12.2015 20:55 |

adretta_27421

173

Reģ: 29.01.2009

Neesmu gan eksperte, bet cik esmu novērojusi, tad ir cilvēki, kuru depresiju drīzāk var raksturot kā nelaimīgu dzīvi - neapmierinātība ar apstākļiem, sevi, apkārtējiem...jebko. Un tas ir paša spēkiem maināms.

07.12.2015 16:12 |