Bērns nepiedzimst ļauns. Punkts.
Pateikt, ka bērns var piedzimt ļauns, ir aprobežotības kalngals. Jebkurš bērniņš piedzimst mīļš. Nejauks un ļauns viņš paliek vēlāk - tādu viņu padara apkārtējā vide.
Bērns, kas bāž rokas veikala salātu traukos, ir neaudzināts. Viss. Mums ir pilns ar mammītēm, goda vārds, kaitina tādas, kas mājās bērnam visu atļauj, lai tikai būtu klusums un tad, kad bērns sāk veikalā uzvesties tāpat, sāk viņu audzināt tur, jo pašai kauns no sabiedrības. Bet pēc bērna sejas ir redzams, ka viņš ir neizpratnē - kāpēc pēkšņi šito nedrīkstēs? Tādas mammas pašas izlamāt gribās. Bērns ir jāaudzina mājās un no pirmās dienas. Tad viņš ir paklausīgs un viņam pat nenāks prātā doma, ka veikalā kaut kas jāķer, jāgrābj vai kaut kur rokas jābāž.
Dažas te jauc skandināvu audzināšanas metodes ar pilnīgu audzināšanas trūkumu. Skandināvu metode nozīmē runāt ar bērnu un skaidrot, kamēr viņš saprot, nevis kamēr apnika skaidrot.
Man piemērs tepat pa grīdu dzīvojas. Puikam pēc dažām dienām gads. Vēl man ir kaķis. Kaķim ir ēdiena trauciņi bērnam salīdzinoši viegli pieejamā vietā - virtuves stūrī uz grīdas. Virtuvei nav aizveramu durvju - ir tikai arka. Bērns pārvietojas uz turieni pavisam brīvi. Loģiski, ka tad, kad viņš tikko iemācījās pats nokļūt virtuvē, šie trauciņi (spīdīga metāla) viņu ļoti interesēja. Sēdēju uz grīdas blakām, stāstīju, ka tos nevar aiztikt, jo tur kaķim ir ēdiens. Ka kaķim ir savs ēdiens un cilvēkiem savs un, ka ja viņš trauciņus izgāzīs, kaķītim nebūs ko ēst. Parādīju, ko viņš citu var darīt tā vietā, lai aiztiktu kaķa traukus. Protams, ne jau viena tāda saruna mums bija, jo 6 mēnešus vecam bērnam tomēr rodās vēlme pamēģināt vēlreiz, ja nu tomēr atļaus. Sēdēju, skaidroju atkal. Tā vairākas reizes. Tagad arī ciemos nav jābaidās, ka kādam dzīvnieciņam trauku izgāzīs. Un tā ar daudzām lietām. Sēžu, skaidroju. Reizēm vairākas reizes dienā vienu un to pašu. Reizēm jau apnicis, bet joprojām skaidroju. Bet ir rezultāti. Dažas Cosmo dāmas ir bijušas pie manis ciemos un redzējušas, ka šim bērnam nav jāskraida pakaļ un jāsatraucās, ka tikai kaut ko nesastrādās. Viņš ļoti labi zina, ko drīkst, ko nē. Un tas ir panākts ar runāšanu un tikai.
Bērnam ir ne tikai jāpaskaidro, ko viņš nedrīkst un kāpēc, bet arī to, ko viņš tā vietā varētu darīt. Tur jau tā lielākā problēma tām runātājām - liela daļa aizmirst bērnam parādīt un pastāstīt, ko viņš varētu darīt. Vieni vienīgi "nedrīkst" bērnam neder. Viņš nedarīs to vienu, darīs ko citu. To atkal nedrīkst? Nākamā ideja! Atkal nē? Nu nesēdēs bērns kā lelle, viņā ir par daudz enerģijas. Rotaļlietas apnīk un gribās ko citu, gribās būt kā pieaugušajam. Nu tad ļaujiet tam bērnam darīt kaut ko, kas ļaus viņam justies nedaudz pieaugušākam, bet viņu nesavainos - viņiem tas viss interesē un gribās pamēģināt kaut ko arī pašiem. Manējais gadu vecs palīdz zeķes krāmēt no bļodas veļasmašīnā un tīrās no bļodas atvilknē.
Baisi paliek domājot par to, kā viņu varētu samaitāt bērnudārzs un vēlāk skola. Tas būs pats grūtākais. Ja viņš nonāks vidē, kur vairākums bērnu savas problēmas risina ar kulakiem vai bļaustīšanos (Šeit es jau pieskaitu arī audzinātājus un skolotājus), būs grūti viņam ieskaidrot, ka tā nav pareizi. Te sāksies bērna apjukums par to, kāpēc ir jāklausa skolotāja, ja viņa dara nepareizi, vai kāpēc viņš mājās nevar uz visiem bļaut, ja jau skolotāja skolā tā dara. Man vēl ir laiks izdomāt, ko teikt, vai atrast kādu veiksmīgu paraugu tam, kā atrisināt bērna neizpratni par to, kāpēc mājās un sabiedrībā ir tik dažāda uzvedība.
Kas attiecas uz piemēru, kur tēvs ir narkomāns un meita tāda pati, tad, manuprāt, tur ar gēniem maz sakara. Zinu ne vienu vien tādu, kas no nelabvēlīgas ģimenes, kur gan māte, gan tēvs tādi. Jā, ir kaut kāda daļa, kas ir galīgi noklīduši no taciņas, bet lielais vairums kaut kā jau turās uz ūdens. Pēc maniem novērojumiem (Esmu mācījusies internātskolā, attiecīgi vērojamais materiāls ir kaudzēm), no taciņas nost ir tie, kurus itkā audzināja pareizi, bet tomēr nepareizi. Tieši omītēm parasti tas niķis nāca ārā, teikt "Nu ja, no tāda tēva, ko tad te var gribēt!" Sabiedrībā jau ne, nekad ne ciemiņu klātbūtnē. Pieaugušo ciemiņu. Citi bērni neskaitījās, tos neņēma vērā. Un te nu tagad viņi ir - pieauguši cilvēki ap 30. Ir tie, kas tajā skolā bija nonākuši tāpēc, ka no nabadzīgām ģimenēm vai ģimenēm, kur tikai viens no vecākiem dzer vai kā citādi izpildās, bet audzināti ar "Ja pacentīsies, Tev sanāks" - daļai tiešām ir sanācis un piekam tīri labi sanācis, tad ir viena daļa, kurus audzināja ar "Paskaties - citi var, tad Tev arī jāvar!" (Te nu ir sajaukums no visādiem - gan nabadzīgajiem, gan alkoholiķu, gan narkomānu bērni), tiem iet kā nu kuriem, bet tos dažus, ko zinu, kas audzināti ar "Ko tad te var gribēt", no viņiem tiešām nav sanācis nekas, jo ko tad no viņiem var gribēt - pašvērtējums zem nulles un tā arī dzīvo.
1164
