Mūsdienu skolēni

Sīkie ir izlutināti, tas gan. Bet kādi vecāki, tādi bērni.

Tas ir tāpat kā sūdzēties par vīriešiem. Pašas piedzemdē, pašas izaudzina un pašas sūdzas, ka redz normālu vīriešu par maz.

Tagad tacu berniem ir tiesibas ir but neaudzinatiem huliganiem. Lai tikai vecaki pamegina vinus audzinat, barintiesa nonems aprupes tiesibas.

Nu tak mūsdienās pamēģini tikai kādam sīkajam kaut ko aizrādīt. Uzreiz dabūsi pretī visu krievu leksikonu par to, kas tu esi un uz kurieni tev jāiet. Kad es biju tajā vecumā, bērni cienīja pieaugušos, ne reizi klasē nedzirdēju, ka kāds pateiktu rupju vārdu skolotājai vai izdarītu ko riebīgu.

Bērns atspoguļo vecākus.
Ir ļoooooooti daudz jāstrādā ar bērnu, lai viņam kaut ko iemācītu, un viņš saprastu. Bieži redzu vecākus, kas sūdzas, ka bērns dara tā vai šitā, bet paši gaida, ka no pāris aizrādījumiem tam bērnam pieleks. Viņam 100 reizes katru dienu jāsaka un pat tad citreiz nepielec vai nedzird.

Manupraat, tada izladiba ir tadelj, ka vecakiem nav laika, ja 2 vecaki raujas pa darbiem, naak majas ap 7-8, paed, nomazgajas un tad iet gulet, jo atkal 8 jaceljas uz darbu, vinjiem nav laika savam bernam. Sodien reti kursh speej atlauties stradat pus slodzi vai nestradat vispaar, jo ar 1 algu pietiks.

Pat ja bērns ir labi audzināts, viņš ietekmējas no citiem skolas biedriem, lai nekļūtu par atstumto.:-/

Pat ja bērns ir labi audzināts, viņš ietekmējas no citiem skolas biedriem, lai nekļūtu par atstumto.

Es šim nepiekrītu. Jā, viņi cenšas būt bariņā, bet audzinātie bērni nekad bravūrīgi virsū skolotājiem neiet. Viņi stāvēs blakus, smiesies, bet paši roku nepieliks. AUDZINĀTI bērni.

Jā, bet tajā pat laikā ir skolēni kuri klausa, nerunā pretī, izpilda nosacījumus un tad atļaujas pildīt ko sirds kāro.

Tāpēc ar bērnu daudz jārunā, jāstrādā, lai viņš pēc iespējas mazāk ietekmētos no citiem bērniem. Un vecāki ir tie, kas palīdz veidot viņa personību.

Nu varbūt nebūs līderi uz visām palidnībām, bet maliņā arī nestāvēs. Tā diemžēl ir, baigi jādomā, kā to bērniņu audzināt, lai izaugtu normāls cilvēks.

Manuprāt, problēmas sakne ir ļoti dziļa. Jāmaina ir visa sistēma, vecāku, skolotāju attieksme, audzināšana utt.
Valstī, kurā es dzīvoju, bērni ar prieku iet uz skolu, ja saslimst ļoti pārdzīvo, ka šodien netiks uz skolu. Skolotāju attieksme pret audzēkņiem nelīdzinas Latvijas modelim, tāpat kā izglītības sistēma. Skolotāji ir kā uzticības personas un bērni viņus ļoti ciena. Skolotājs nekad neatļausies bērnam pateikt ko aizskarošu, pazemojošu, vai to, la Anniņai izdodas labāk, bet tā vietā pateiks 'tev labi izdodas, bet es ticu, ka Tu vari vēl labāk' kā arī pasniedzējs nekad neuzskatīs, ka ir gudrāks, varenāks, lielāks un spēcīgāks, galvenā persona klasē, es esmu liels, jūs mazi. Un tāda attieksme rada cieņu pret pasniedzēju un bērns nejūtas pazemots un ar prieku mācās.
Mans dēls gan ir bērnu dārza vecuma, bet arī bērnu dārza sistēma krasi atšķiras. Bērns jau tad tiek audzināts kā personība un tiek celta bērna pašapziņa, kā arī patika pret zināšanām caur dažādām aktivitātēm.
Tā es to redzu un tāds viedoklis man ir izveidojies. Protams, arī mentalitāte šeit ir cita, kas arī ietekmē bērna uzvedību, bet uzskatu, ka sakne ir dziļa jo dziļa un pie vainas nav bērnu bezkaunība. Bērns ir vismazāk vainīgs pie tā, kāds ir izaudzināts visu apkartējo faktoru ietekmē.

Nezinu gan par tiem vecākiem un laiku. Manai mammai pat nebija tāds bērnu kopšanas atvaļinājums, naudu par to ka ar bērnu esi mājās nemaksāja. 90 gadi vispār bija sūri, algas bija mazas, toreiz kaut kā sagrabināja. Tagad situācija ir daudz labāka. Nevis vecākiem nav laika jo jāstrādā, bet dzīvojam materiālā pasaulē un gribam vairāk pelnīt un esam gatavi par to maksāt ar savu ģimeni. Lielisks pierādījums ir tie daudzie kas aizbrauc uz ārzemēm strādāt un savus sievu ar bērniem atstāj Latvijā, un šis process ieilgst, jo nauda tiek likta kā lielāka prioritāte.
Es domāju, ka skolotāji nevar atļauties to ko varēja agrāk, līdz ar to nav nekāda respekta.

Nu mēs skolā tāpat darījām, cik atceros. Kurā klasē - to gan vairs nevaru pateikt, bet sākumskolā/pamatskolas sākumā. Man šķiet, ka šādas, protams, acīmredzami nejaukas, palaidnības dara visi, neatkarīgi no audzinātības pakāpes un vides.

Askepott,

radās vēlme uzjautāt, kur Tu dzīvi?

Tā, manuprāt, ir pareiza attieksme un labprāt to gribētu redzēt pret saviem bērniem.

Favim, dzīvoju Norvēģijā. Briesmīgajā valstī, kurā "atņem bērnus imigrantiem un pārdod bagātajiem Norvēģiem". :D
Bet tads modelis ir visā Skandināvijā. Attieksme pret bērniem ir vienreizēja! Un lai arī kas notiktu, skolotājs nekad nepazemos bērnu ar vārdiem. Rezultātā, jaunieši ir ļoti pašpārliecināti un lūpa neraustas klases priekšā, atšķirībā no manis. :D pasniedzēji man divās mācību iestādēs teica, ka man ir jūtami pazemināta pašapziņa, salīdzinot ar Norvēģiem. Tas arī ir tādas sistēmas rezultāts, bet tas ir mans viedoklis.

Jā, viņi cenšas būt bariņā, bet audzinātie bērni nekad bravūrīgi virsū skolotājiem neiet. Viņi stāvēs blakus, smiesies, bet paši roku nepieliks. AUDZINĀTI bērni.

+++ Šim tiešām piekrītu. Nu neies audzinātais bērns virsū skolotājam. Pat bara ietekmē tas notiek nu ārkārtīgi reti. Es tādus gadījumus nemaz nezinu. Ja bērns ir audzināts, tad viņš prot uzvesties, neatkarīgi no tā, ka klasesbiedrs Jānītis atļausies izdarīt kaut kādu riebeklību.

Par neaudzinātiem bērniem dzirdu regulāri. Krustmāte strādā sākumskolā, tas ir ārprāts. Viņai ir gan sists ar grāmatām, gan skriets virsū ar šķērēm un dūrēm. Un nē, tā nav nekāda speciālā skola, visi bērni IT KĀ ir normāli, bet kad es paklausos, kas tur notiek, man gribās saķert galvu. Vēl viens ģimenes loceklis strādā profesionālās ievirzes skolā, tur nāk labi audzināti bērni, problēmu var teikt, ka nav vispār.
Grūti jau teikt, kāpēc tie bērni tagad ir tādi, kādi ir, jo es tiešām skatos uz viņiem un domāju, ka mēs savā bērnībā tā izturēties nevarējām. Pieļauju, ka problēmas sakne jau ir ģimenē, attiecībās ar vecākiem. Piemēram, krustmātes klasē ir grūti audzināms puika. Viņa izsauc mammu uz skolu, lai parunātos par iespējamiem variantiem, kā tikt galā un ziniet ko mamma atbild? Viņš mani mājās arī neklausa, jums par to maksā naudu, tad lūdzu tieciet ar viņu galā.(t) Dažbrīd tiešām rodas sajūta, ka ir tik daudz ģimeņu, kas vispār nav ieinteresētas savu bērnu audzināšanā un izglītošanā, kaut vai elementāru pieklājību. Tas ir baigi skumji.

Kārtējā postpadomju atrauga, ko centīgie pakaļā līdēji atražo arī šajā paaudzē. Jā, agrak bija uzskats, ka bērni jāaudzina (būsim godīgi, ar to saprotot tādu pašu dresūru kā suņiem), bet tagad, kad vairs neesam izolēti no rietumiem, vai nebūtu laiks apskatīties, kas notiek citur?
+++Askepot pareizi raksta-attīstītajās valstīs bērnus neaudzina (nedresē)-viņiem ar piemēru vecāki un sabiedrība parāda, kā jāuzvedas. Pieaugušie ciena bērnus un bērni dara tāpat. Latvijā skolotāji pazemo un ņirgājas par bērniem un bērni dara tāpat. Nevis jakritizē bērni, bet jāpaskatās, kā pieaugušie izturas pret bērniem.

Bērni ir gan izlutināti, gan arī mūsdienās ir JŪTAMI lielāka kontrole bērnam nekā vecākam vai skolotājam. Bērnu aizstāvēšana ir laba, bet reizēm tas tiek uztverts tik asi ka pat nedrīkst bērnam uzbļaut kad kas slikts izdarīts vai arī vienu reizi mūžā nopērt lai saprot ka nedarbus darīt nedrīkst.

Nu tas ir robs mūsdienu bērnu audzināšanā no vecāku puses! Mēs vecāki pārāk burtiski uztveram tādas lietas kā demokrātija un vārda brīvība vecāki šis divas lietas jauc ar visatļautību!
Citreiz noskatoties no malas kā māte pati netiek galā ar savu bērnu, jo viņš taču pēc mūsdienu metodēm ir audzināts ka viņš ir personība un ir taču vārda brīvība un demokrātija un darīt drīkst ko vēlas.
Tagad par sliktām atzīmēm dabuj nevis bērns pa dupsi, bet gan audzinātāja pa krāgu, jo manam mazajam lačukam tak nevar būt sliktas atzīmes viņš man vis gudrākais!

Kā tajā anekdotē :
Brauc autobusā tur kur četras vietas vecmāmiņa pretī viņai jaunā māmiņa ar dēlu klēpī un pie loga jaunieši, bērns šūpojot kājas visu laiku ar apaviem arī trāpa omītei. Omīte lūdz mammu, lai bērnam pasaka, ka tā nedrīkst, bet māte atbild: bērnam nedrīkst teikt vārdu nē un nedrīkst un mēs viņam neko neaizliedzam, mūsu ģimenē valda demokrātija!
Jaunietis ceļoties kāpt ārā izņēma košļeni no mutes un pielimeja jaunajai māmiņai pie pieres un pateica manā ģimenē arī audzina demokrātiski!

Tā lūk gribētos atsevišķām mātēm izdarīt!