Selīna Es jau arī domāju ja nu tiešām nekas nekas vairs neradīsies un haltūras arī paliks pārāk maz, tad arī iešu to vienkāršo darbu, vienkārši pie sevis lūdzu dieviņu ka nu tomēr paveiksies un kādam mani savajadzšies.
Mamma atkal neiet to vienkāršo darbu darīt jo viņa fiziski nav tik spēcīga lai strādātu kaut vai veikala kasē vai kastes cilātu. Viņai tas būtu daudz par grūtu diemžēl, bet viņa jau arī pasmejas ka kamēr vel nauda ir tikmēr var pasēdēt un mierīgi meklēt, bet kad jau ies uz beigām, tad gan ies darīt to kas būs.
Gadu es nemeklēju darbu, tas par gadu runājot bija tā ka vienkārši šis gads ne bija veiksmīgs naudās, ne veselībā un vel pa virsu mašīna šogad smagi niķoties sākusi un lielu daļu savus iekrājumus niecīgos es līdz pēdējam izdevu uz to.
Nav jau arī tā ka viss tūlīt nauda beigsies un sjo, ir jau nauda atlikta utt. tieši šādiem gadījumiem, bet nu jā loģiski ka ir tā škrobe baigā ka tu gribi darīt darbu kas padodas utt. bet vot nav tā darba...
Bet zinu zinu, ilgi jau vairs tā nevar sēdēt, kādas haltūras pataisot iztikt var un ja draugam ar darbu viss ok tad arī labi un visi varam normāli dzīvot, bet nu velns, darbu vajadzēs arī kārtīgu.
Es jau te saku principā, ja šis pēdējais darbiņš uz kuru pieteicos mani nepieņems tad sākšu ar skatīties uz vienkāršu darbu līdz parādīsies kas nopietns atkal.
Par to sūdzēšanos runājot. Par daudz es sūdzos tas tiesa, bet man liekas ja es to neizlikšu kaut vai šeit forumā, tad drīz es dzīvē uzsprāgšu jo es tagad dzīvē uztēloju tādu laimīgās mājsaimnieces lomu. Visu tīru, visu daru. Vīrietim arī visu sagādāju, padomāju utt. lai tik viņam vieglāk pēc smagas darba dienas, bet iekšēji es jūtos drusku par daudz nomākta. . Jo tāda sajūta, ka uz manis ir uzlikta tā nasta, mātes pārmērīgā sapņošana par to kas un kā varētu būt, drauga velmes un vajadzības un es pa vidu nezinot ko iesākt vispār, kā tik gribētos ierakties dizaina darbos un izlikties ka manis nav mājās.
Tak man pirms kāda laika vispār māte nolika uz pakaļas, ka man takviņa būs jauztur vecumdienās jo viņai dēļ viņas darba pensija būs nekāda, loģiski jau es ti saprotu, bet man pašai tas uzreiz izraisīja trauksmi un paniku par to ka ja nu man pašai būs dimbā, ko tad? Un arī tas ka es ar draugu gribu atsevišķi dzīvot ar laiku, kas tak būtu loģiski saprotams, bet māte saka ka viņa viena ar omi negrib dzīvot un ka vispār grib lai visi kopā dzīvo un tur nu es atkal jūtu to spiedienu ka jopcik, es pat nekad mūžā nevarēšu dzīvot viena ar savu partneri...Nopietni?
Ai man vispār visādi sūkumi utt. ir uzkrājušies ne pa jokam un viss tas kopā nāk laukā kā traks šeit forumā, jo dzīvē es vienkārši negribu par to runāt. Negribu savus uztraukumus uzgāst citiem, negribu lai viņi tad vel vairāk nervozētu :-(
Goda vārds, reizēm domāju arī to ka vienkārši varētu iekrāt drusku naudiņas vairāk un aiztīties uz angliju vai kur citur. Angļu valoda man ir gana laba un izredzes man sāk likties ka ārzemēs būtu lielākas nekā LV.
REDZ KAS IZNĀK KAD ES SĀKU RUNĀT? MURGI! :D :D :D
Bet jā, es lieku cerības uz šo darbiņu, ja nebūs tad meklēšu ko vienkāršāku lai tik no mājas tiktu prom :D