attiecības pēc bērniņa piedzimšanas

Kas ir atsvesinasanas iemesls?mums attiecibas ne kluva sliktakas,ne labakas. Vnk savadakas. bert uz slikto pusi nekas nav mainijies.atceries,ka attiecibas pasas ar sevi nepasliktinas. Ja attiecibas lidz bernina piedzimsanai ir bijusas labas,tad parasti tadas ari ir pec tam

Ne uz labo, ne uz slikto pusi, tās mainījās uz savādāko pusi. Joprojām esam tuvi un vienoti, tikai pa vidu ir vēl kāds. Ja mēs gultā apskaujamies un sabučojamies, tad uzreiz bērns spiegdams un smiedamies spraucas pa vidu un tad mēs abi bučojam un kutinām meitu. Bet ir labi.

Kas tieši ir pasliktinājies? Biežāk strīdaties? Par ko? Tuvība retāk?

Iemesls jau laikam esmu es pati. Mazais prasa daudz laika un uzmanības,esmu palikusi kašķīgāka un greizsirdīgāka (nesaprotu kapēc) lai gan,kopš mazais piedzimis,viņš man pārsvarā saka tikai to kas viņam nepatīk,ja ne tā izskatos,viņš saka,ja kko neesmu izdarijusi,vai ne tā izdarijusi... grūti izstāstīt.. bet sajūta tāda ka es viņam vairs neinteresēju. Viņam nepatīk manas idejas.. par jebko.. es,laikam gribētu šķirties jo šis cilvēks mani nospiež.. bet negribu dēļ mazā. Tāda kā bezizejas situācija.

Aaah.. kko te samurgoju..:-(

Nav neviena, kurš var palīdzēt bērna pieskatīšanā un audzināšanā? Visu pati dari? Mēģini tomēr kaut kā sevi nepazaudēt... 5. mēneši - vairs nav galīgs nevarīgs mazulis.

Bet pajauta virietim,kas notiek un kapec ta. Nu mes ari vienu bridi murminajam viens uz otru,bet tas pargaja,kad es pati saku milak iztureties. Sad tad piekluset,ja gribas ko atcirst. Palidz ari berna uzticesana kadam citam. Velti laiku ari sev. A par to,ka neesi kko izdarijusi,pasaki,ka nebija laika. Uztici bernu ari tevam,lai vins zina,ka ta tomer nav tv luresana un nagu vilesana

Vajag kādu, kas palīdz ar mazo. Pēc tā apraksta izskatās, ka mazais neļauj izgulēties ne vienam, ne otram (Tas, ka celies mazo ucināt, nenozīmē, ka viņš nepamostās no tā, ka mazais pamodies). Tu esi kašķīga, tāpēc saņem tikai kritiku. Tas, ka viņš pa dienu ir darbā, nevis ar bērnu, nenozīmē, ka viņš ir atpūties. Ne jau viņš uz turieni gulēt brauc. Tas nav pārmetums, tas ir atgādinājums, jo zinu daudz gadījumu, kad sievietes, pēc bērna piedzimšanas, piemirst, ka vīrieša darbs nav nekāda medusmaize. Bērns nogurdina, gribās brīdī, kad vīrietis pārnācis no darba, iedot viņu tētim un kaut pusstundu atpūsties. Bet viņš arī ir noguris un grib to pusstundu miera.
Kad vienam manam kolēģim piedzima meitiņa, dzirdēju no viņa frāzi, kas labi palikusi atmiņā :"Bērnam un priekšniekam ir kopīga viena lieta. Viņi abi bļauj un Tu esi gatavs uz jebko, lai tikai viņi apklustu".

Te jaunu velosipēdu neizgudrosi. Sameklē kādu, kas kādā brīvdienā, kad jums abiem ir brīvdiena, kaut uz 6h paņems to brīnumiņu un pieskatīs (Omes?),lai varat vienalga - gulēt, iet uz kino, pārkārtot viesistabu. Jebko - kopā un bez bērna. Atpūsties un sajusties nedaudz cilvēcīgāk.
Ja spēsi saņemties (Nav viegli) un bez kašķa pajautāt, kāpēc viņš ir kļuvis tāds, uzklausīt atbildi un vēl pajautāt, kas, viņaprāt Tev būtu sevī jāmaina, lai viņš kļūtu tāds, kā agrāk, ir cerība kaut ko labot.

Nu, vēl var vienkārši mēģināt "pārziemot" to bebja laiku un cerēt, ka tā ziema neievilksies, bet tas nenotiks, ja nenoskaidrosi iemeslus, kas tieši nomāc vīrieti. Viņi bieži jūtas lieki tajā mammas-bērna pasaulē, bet mammai nav laika/spēka/vēlmes to mainīt.

Būtībā attiecības ir tik pat labas kā iepriekš.:) Protams, ka ir dienas, kad esam vairāk saguruši un sanāk uzrūkt vienam uz otra, bet saprotam, kas dēļ "jautrajām" naksniņām. Samīļojamies, sabučojamies un dzīvojam tālāk.
Man liekas, ka daudz ir atkarīgs no attiecību kvalitātes pirms bērniņa un tā, kā tiek sadalīti pienākumi attiecībā uz mazulīša auklēšanu. Ja man būtu jātiek galā vienai un vīrs nāktu tikai vakarā no darba un visu dienu man vienai viss būtu jādara - nakts celšanās, auklēšana, mājas solis- es noteikti būtu daudz pārgurušāka un niknāka :-DVīra darba grafiks ir liels pluss, kā arī mana mamma ir liels atbalsts.
chloe- tu noteikti arī uztver visu saasinātāk, kā pirms bērniņa un tāpēc liekas, ka vairāk aizrāda utt. Vai nav iespējams palūgt, lai kāds palīdz kaut mazliet?
Tomēr jāatrod laiks mīlestībai un otram cilvēkam.

...un, protams, laiks sev ir ļoti vērtīgs. Kaut stunda pie friziera, pusotra- skropstu uzlikšanai vai pāris stundiņas pa veikaliem vienai- ļoti "uzfrišina". Vismaz mani:)

Mums sakuma palika ljooooti labas, ieraudziju svau virieti no citas puses, tagad ir labas, bet ne tadas, kaa pec berna piedzimshanas pirmos meneshus.

Pēc tā apraksta izskatās, ka mazais neļauj izgulēties ne vienam, ne otram

Man arii taa izskatas, ka problema ir tajaa, ka neviens nav atputies. man paveicas, ka viram peec mazaa bija 6 nedeljas briivs, tad atlidoja mamma uz menesi, pa nakti ar viru dalijaam naktis lidz 6 meneshiem. Jo man bija studijas, viram darbs, tad, ja nakamaja diena man ir studijas, nakts uz viira pleciem. Godigi sakot, tas man ljooti palidzeeja. Ko lai iesaka? Ej guleet tad kad mazais gulj, pa dienu arii, kaut vai nenak miegs, lien gultaa, skaties filmu, serialus, vienkarshi atputies. Majas darbi pagaidis (zinu cik gruuti ir noskatities uz netiru trauku kaudzi vai neizgludinatu velju), bet tev vajag speeku. Es biezi viram piedavaju iet uz divana gulet otraa istaba, lai izguljaas, vins ta darijis ir tikai 2 reizes, kad tieshaam bija bez speeka. Bet nakamaja diena man ir laimigs virs.

Par to izskatu, nu paskaties uz sevi ar kritisku aci, mes sievietes, biezi aizmirstam par sevi un visu dodam berniem - sakot ar savu laiku, perkam mantas, drebes berniem, par sevi aizmirstam, es nesen sapratu, ka man kopsh oktobra skropstu tusha beigusies, ka pedikirs nav svaigs, nav jaiet uz saloniem, lai sevi iepriecinaatu, uzliec uz sejas masku, paguli, atputies.

Zinu, ka ir gruti dzivot tada atmosfera, bet domaa par sevi un mazo, esi laimiga sev un mazajam! Nelauj nevienam parmest par to kaada esi! Jo tikai mammas sapratis, ka tas ko mes daram nav viegli un ir ljoooti gruuts darbs!

Nu,ir tā ka man neviena kam uzticēt,un es netieku pāri tam,lai kādam atstātu,liekas es taču zinu vislabāk kas viņam vajadzīgs,kautgan ar ciņu nu it nemaz nav grūti.. tētis mums mājā ir ļoti vēlu,8ņiem /9ņiem. Srrādā savā saimn. Un nevar pat ņemt īsti brīvdienas kamēr visi plielie/svarīgākie darbi nav padarīti.. esmu viena ar mazo katru dienu un visu dienu. No rītiem vismaz vīrs ļauj man pagulēt,mazais ceļas agri,ap sešiem septiņiem,tad ceļas arī viņš,padzīvojas un uztaisa mums brokastis. Kā tētis viņš ir ļoti labs. Lasot jūsu rakstīto,tiešām saprotu ka vaina ir manī,esmu piekhsusi no mammas darba...

Ciņu viņu

Pirmais gads ir visgrūtākais un pārbaudījums abiem. Negulētas naktis un pastāvīgs nogurums ar visam no tā izrietošajām sekām. Izņēmums ir Wee mazā:-D
Tāpec ieteiktu jums abiem saņemties, izrunāties un pārdzīvot šo posmu.

Jā, man pirmais gads arī bija ļoti grūts. Uz beigām jau ciemos nāca tarakāni. Pēdējie bija tik lieli, ka izšķīrāmies. Atsāku strādāt, sakopos, izgāju cilvēkos un aizsūtīju savus tarakānus trimdā:-D

Bet nebija grūti vienai ar maziņo?

kā man te teica reiz, tu takš esi nobesījusies mājās sēžot ! :D es domāju, ka ar tevi ir līdzīgi ....

par mūsu attiecībām , tās nav palikušas ne labākas , ne sliktākas , bet kā meitenes saka - savādākas.

Laikam jau mana sāls ir tajā , ka es sākumā pret visu attiecos savādāk , es negaidīju kaut kādu palīdzību , jo uzskau, ka bērns un virtuve ir sievietes lietas , es taču neiešu skrūvēt un labot krānus ( kaut arī es to pati varu ) nu līdzīgi ar bērnu , pirmsjā gadā es uz rokas pirktiem varu saskaitīt , kad vīrs baroja meitu , tagad jau kopā koletes ēd pie tv :D , vīrs nemaina pamperus , gandrīz 2 gadu laikā tās ir bijušas kaut kādas 15x, varbūt....
daudzas ir sajūsmā par bērna pirmo gadu ,nu nezinu , man tas sajūsu neraisīja , bet ar nepacietību gaidīju vecumu ap 2 gadi un viss foršākais man šķiet ir 3+ ....

bet es ar vien vairāk sastopos ar frāzi , ka es nezinu, kas ir mazs bērns , jo neesmu celusies naktīs , tāpat mans bērns neceļas arī 6-os , pašā sakumā it kā cēlās , bet šķiet saprata , ka visi tāpat guļ ....

Tāpat, man nav kaut kādas paranojas atstāt bērnu , piemēram, savai mammai , ja jau mani izaudzināja arī manam bērnam nekas nenotiks, nu un kas tad viņam var notikt , man jau šķiet ka bērni tāpat vien nekašķerjas it īpaši maziņi .... galvenais , lai dupsis saus , puncis pilns , ir silti un kāds izklaidē ....

chloe_,

Nea, nebija, jo bieži devu tētim bērnu, pati biju atpūtusies un laimīga. Līdz sagājām atkal kopā. Varu pat teikt, ka šis laiks bija svētīgs, jo sakārtoju sevi, savu galvu, uzlabojās attiecības arī ar bērnu, jo līdz tam sīkulim neko citu nevajadzēja, kā tikai tēti. Tagad viss forši. Tev vnk vajag pārciest šo periodu, nekas cits te nelīdzēs. Un guli kopā ar bērnu. Mājasdarbi pie kājas, ja dvēselē bardaks.

Mājasdarbi pie kājas, ja dvēselē bardaks.

ehh... nekad nedomāju , ka es tā teikšu , bet man laikam šķiet ka kārtība dvēselē sākas ar kārtību mājās ....

laikam šķiet ka kārtība dvēselē sākas ar kārtību mājās ....

Jā, tev arī taisnība. Bet man pie tā stāvokļa un emocijām, ko izjutu tobrīd,roka necēlās vēl kārtot māju, jo vienīgā vēlēšanās bija nolīst kaut kur vienai un tad jau darīt, ko sirds kāro - gulēt, iepirkties, lasīt utt. u.tml. Katrā ziņā man tas nebija tas moments, kad kārtību dvēselē varēju ieviest, sakārtojot māju.

piekrītu, ka tas ir atkarīgs no dažādām lietām ....