Man būs gara pentere :D
Es lasīju grāmatu angliski. Lai „ielasītos” vajadzēja laiku, man grāmata nešķita ļoti viegli lasāma. Pirms tam lasīju divas grāmatas- viendienītes, kuras var izraut cauri pāris dienu laikā, tāpēc uz tā fona man likās, ka šīs grāmatas lasīšana ļoti velkas. Bet tas nav pārmetums grāmatai, vairāk novērojums par to, kā apkārtējie faktori var ietekmēt lasīšanas procesu.
Grāmatas pieteikums mani ļoti uzrunāja. Pirms tam biju lasījusi „kaut ko uz to pusi” – grāmatu „Laika ceļotāja sieva”. Patīk tāda veida stāsti.
Jāpiekrīt
Lioness, ka par spīti tam, ka būtībā stāsts it kā visu laiku atkārtojas tas pats, ir interesanti lasīt, kā mainās Ursulas dzīve, mainoties kādai detaļai, viņa piedzimstot vai kādā citā dzīves brīdī. Arī man visvairāk patika daļa par to, kā Ursula mēģināja izmainīt brīdi, kad Bridžita saslimst ar gripu, jo likās, ka tā daļa ir ļoti dinamiska, salīdzinājumā ar pārējo grāmatu. Emocionāli vissmagākā man likās daļa par Ursulas dzīvi pēc izvarošanas. Tāda nolemtība un bezspēcība- ņemot vērā viņas vecumu un laiku, kurā dzīvoja, es pieļauju, ka tā tas sievietēm tiešām varētu būt.
Ursula sākumā man šķita diezgan garlaicīga varone. Nezinu, kādēļ tāds iespaids man radās. Bet turpinot lasīt, es laikam pieradu, mani ļoti uzrunāja viņas dažbrīd ironiskā attieksme, sarkasms. Un es teiktu, ka Ursula mainās ne tikai savas dzīves laikā (kas ir tikai loģiski), bet arī jo vairāk dzīvju tiek izdzīvots. Piemēram, Ursula bērnībā grāmatas nobeigumā man šķita viedāka un nobriedušāka nekā Ursula bērnībā grāmatas sākumā.
Man patika, kā dažādās dzīves ir savijušās savā starpā. Tā kā lasīju angliski, tad nezinu, kā tas bija iztulkots, bet daļā par to, kad viņa darbojās „sprādzienu seku likvidēšanas grupā” un dzīvoja kopā ar Milliju, viņa tāpat iepazinās ar Renē un strādāja, kad bija saspridzināta māja, kurā viņa bija dzīvojusi kādā no iepriekšējām dzīvēm. Baigais kalambūrs man sanāca, bet ceru, ka tiem, kas lasījuši, būs skaidrs, ko ar to domāju. :)
Kopumā nodaļas par karu man likās par daudz. Es saprotu, ka tam tā bija jābūt un tas ir galvenais notikums, kam Ursula ir gājusi cauri, bet man bija par daudz.
Interesanti arī paraudzīties uz „deja vu” sajūtu un intuīciju no tāda skatupunkta. Ja nu tas nav vienkārši „deja vu” un intuīcija, varbūt tās ir atmiņas? :)
Taču saistībā ar sižeta attīstību es nesapratu, kāpēc vienā brīdī Ursulas "deja vu" sajūta, ka notikumi ir kādreiz piedzīvoti, pārtop par reālu sapratni, ka nomirstot viņa var sākt visu no jauna un līdz ar to glābt savus mīļos?
Kā viens variants man bija, ka tad, kad viņa sevi nogalināja, viņa izmainīja lietu kārtību.
Vismaz manā angliskajā variantā bija apmēram tā, ka - tā kā viņa pirmo reizi apzināti izvēlējās nāvi, bija sajūta, ka kaut kas salūza un nekas vairs nebūs kā līdz šim.
Otrs mans variants, ka pamazām viņa līdz tam nonāca - kaut kādas aizdomas, izpratne krājās, krājās un tad tajā konkrētajā dzīvē viņa to saprata.
854
