Man liekas, ka manam vīrietim iestājas depresija. Visu laiku kaut kāds nomākts un pats ir atzinis, ka vairs nesagādā prieku nekas, no tā, kas paticis agrāk.
Mums ir attāluma attiecības, tur viņš dzīvo ar paziņām, dažreiz satiek tuvākus draugus no lv, šeit ir reizi pāris mēnešos, bet saka, ka lv arī neiepriecina, ko es arī saprotu, jo lieliski apzinās, ka tāpat drīz būs jābrauc prom.
Ar ģimeni šķiet ka attiecības viņiem ir tā so, so... neesam tik ilgi kopā lai zinātu tieši, bet nu pa lielam... nekas ļoti sirsnīgs nav. Draugi ir, visi jau vecumā ap 30, lielākā daļa jau ja ne precējušies, tad taisās, plāno bērnus...
Es nezinu ko iesākt. Viņš ir noslēgts, kā ar satangām izvilku kaut to bišķiņu la atklājās... ko darīt nezinu, pašai neliels izmisums jau iestājās. Saku katru dienu labus vārdus, bet nesaprotu, vai viņš netic, ka viss var būt ok, vai kas...
Piedāvāju visu kardināli mainīt, pārvākties uz citu valsti abiem kopā. It kā ir gatavs piekrist, bet vēl nēesmu dzirdējusi to gaidīto, noteikto JA!
Nezinu ko gribu dzirdēt... padomu? Vai vnk ka viss būs ok. Kā palīdzēt pārdzīvot posmu, motivēt? Līdz šim viņš ir bijis tas, kas mani motivē, kaut nedaudz skarbi, bet tieši tā kā man vajag. Laikm vēl neesmu atradusi pareizo pieeju...
2797
