Sveikas dāmas! Kamēr dažās diskusijās notiek aktīva cīņa ar troļļiem, man te cīņa ar sevi. Meitenes, kā jūs pārvarat iekšējo trauksi?
Situācija tāda, ka vakar nopietni draugs nodarīja pāri (ne jau fiziski), sarunāja visādas nejaucības un nu ļoti sāpīgi vienvārdsakot. Bet viņš man spītīgs, zinu, ka neatvainosies, pat ja ieroci viņam pie galvas turēšu, tādēļ tagad tā dzīvosim droši vien - parasti es neizturu, un pat ja viņš vainīgs, sāku runāt, censties kaut ko labot, taču šoreiz viņš pārkāpa robežu, kā sarunāties ar savu mīļoto cilvēku. Un esmu izlēmusi beidzot noslāpēt nīkuli sevī un turēties pretī kārdinājumam salabt un dzīvot saticīgi. Reāli viņš nedrīkst tikt cauri sveikā ar savu rīcību.
Vakar viss bija kārtībā, izlēmu, ka neiešu nu pinkšķēt - iededzināju sveces, attaisīju aukstu šampanieti un stundu pavadīju vannā, atpūtos, relaksējos un jutos patīkami nogurusi. Gāju gulēt -atkal visas emocijas pa gaisu, grūti, kad viņš neguļ blakus un nesamīļo. Beigās iedzēru nervu zāles un kaut kā aizmigu, tāpat naktī simtreiz mostoties.
Šodien vispār trauksme tāda iekšēji, ka VISU laiku trīcu, slikta dūša, sāp vēders, nu vispār jūtos nekāda. Bailes par to, kas būs, kas notiks.. Galvenais, ka viņš rīkojas nepareizi, bet ciešu es! Nezinu, apbrīnoju tās dāmas, kuras māk strīdēties dienām, pat nedēļām, un pārmācīt vīriešus.
Kā jūs tiekat galā ar iekšējo trauksmi? Kā tiekat galā ar aizvainojumiem, kā liekat jūsu vīriem/draugiem saprast, ka viņi ir pārkāpuši kādu robežu?