Nu ja pats no sevis uznāk depresīvais, kad neko negribas, tad tam arī jāļaujas - iecienītā mūzika, vīns, sveces un mierīgs vakars mājās. Nez, man agrāk palīdzēja bēdu izrakstīt ārā - dzejoļos, prozā. Bet nu jau ilgu laiku, tfu, tfu, tfu, tādai grūtsirdībai nav bijis iemesla :D
Piekrītu, ka vajag vienkārši atrast hobijus, nodarbes, tad nebūs lieka laika domāt, kas savā dzīvē nepatīk vai neiet. Arī atbalstu patversmju (vai jebkuru citu labdarību) apmeklēšanu, iesaistīšanos kā brīvprātīgajai. Tas dod lielāko gandarījumu, ka kādam izdevies palīdzēt.
Un nav tik traki, es arī agrāk baidījos, ka dzīvnieku patversmē tikai raudāšu un visus gribēšu paņemt mājās. Bet realitātē tomēr ieslēdzas veselais saprāts, kad redzi tur daudzus dzīvniekus un saproti, ka visus taču nesavāksi. Bet vari palīdzēt citādā veidā - izvest pastaigā, samīļot, padzīvoties ar tiem dzīvnieciņiem. Arī tas viņiem sniegs pozitīvas emocijas un prieku. Savukārt īpašajiem mīluļiem, ko gribētos, bet nevari paņemt pie sevis, vari iesaistīties "reklāmu akcijās" - sabildēt skaistas bildītes un ar foršiem tekstiem izvietot soc portālos, sabiedriskās vietās utml.
P.S. Šādā veidā ir arī lieliska iespēja iepazīt jaunus, foršus, līdzīgi domājošus cilvēkus, varbūt pat atrisinātos attiecību jautājums.. :D ;) Vai, ja tas nav aktuāli, jaunus draugus, kas arī palīdzēs kliedēt grūtsirdību.