Reliģija

Neesmu ticīga. Neesmu kopš tā brīža, kad sāku patstāvīgi spriest un aizdomāties par tādām lietām.

Esmu kristīta kā katole, bet savā prātā nepiederu ne pie kādas reliģijas. Bija vājprātīgi reliģioza krustmāte, kas bērnībā vazāja mani pa visādām baznīcām un visādi centās ieaudzināt ticību, bet acīmredzami panāca pretēju efektu. Ticu liktenim un tam, ka dzīvē vienmēr viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.

Esmu ateiste.

Mani arī nokristīja bērnībā, bet sevi par kristīgu neuzskatu. Es vairāk kāflyflyhighup ticu, ka notiek tā, kam tam jānotiek. Ka mēs esam izveidojušies tāpēc, ka ir fizika, ķīmija utt, :D bet nu katrs tic, kam vēlas, nevienu nenosodu un nepārliecinu par pretējo. Kā aŗi man nepatīk, ja uzspiež savus uzskatus :)

Ticu, ka ir kāds augstāks spēks, taču uz reliģiju skatos ļoti dalītām jūtām. Ir tik daudz ticību un katras pārstāvji uzskata, ka tieši viņi pieder pareizajai...taču, ja man būtu jāizvēlās ticība, es tiešām nezinātu, ko izvēlēties, jo kā var zināt, kura ir patiesā, ja tāda vispār ir.:-/

Ja man būtu jāizvēlas ticība, izvēlētos budismu! :D Bet tā sevi uzskatu par ateisti.

Nē. Kāpēc? Nezinu, drošvien tāpēc, ka vecāki nekad nerunāja par Dievu.

Ticu, ka ir kautkas augstāks, bet nejau vīriņš, kas sēž uz mākoņa.

mikamika, vai tad ir kāda reliģija vai atsevišķi cilvēki (izņemot bērni), kas tic, ka eksistē vīriņš, kas sēž uz mākoņa un pār mums valda? Tad jau ir arī mākonis ar zelta vārtiem? Un mākonis, uz kura ir paradīze?

Ticu Dievam. Kāpēc? Vienkārši tā ir ieaudzināts un daudz kas, ko lūdzu ir piepildījies. Bet tā ir katra cilvēka izvēle- ticēt vai nē. Man tā ir gandrīz fiziska nepieciešamība zināt, ka tur augšā ir kāds, kam varu lūgt grūtos brīžos, kāds, kam ticēt.

Ticu augstākiem spēkiem un tam ka viss notiek,tā kā tam ir jānotiek.

Ticu Dievam, bet neticu Bībelei, lai arī cik jancīgi tas neizklausītos.
Uz baznīcu eju ļoti reti, tikai tad, kad emocionāli prasās. Patīk baznīcas atmosfēra. Eju vienkārši padomāt.

Brīnos ka šeit nav neviena pagāna :O

Pagani ir iebruceji krustnesi un vinu religija.


esmu dievture.

Neticu nekam un man visa tā milzu ažiotāža, kura sacelta ap ticību, šķiet aplama un pat smieklīga. Ja man neviens ar savu ticību neuzbāžas, man nav problēmu komunicēt ar cilvēku, taču ja pie manām durvīm zvana Jehovas liecinieki vai uz ielas nāk klāt ticīgie, kuri vēlas parunāt par to kam ticu un kam ne, tas manī rada vēlmi no šādiem cilvēkiem izvairīties visu atlikušo mūžu. Tā teikt - nenosodu nevienu ticību, kamēr neviens ticīgais nemēģina mani par to pārliecināt.
Tiesa gan, ticu kaut kādiem spēkiem.. nezinu, saukt to par likteni? Kaut kam, kas liek mums izdarīt īsto izvēli īstajā laikā un vietā. Piemēram, ļoti, ļoti gribu iet uz vietu A, bet pēdējā mirklī kājas teju vai pašas mani aizved uz vietu B, kur satieku, piemēram, kādu savā dzīvē liktenīgu cilvēku. Man gribas ticēt, ka tas ir kaut kāds liktenis vai domu spēks, kurš liek pēdējā mirklī izšķirties par labu iespējai, kuras dēļ mainās visa dzīve. Taču reliģijai ar to nav nekāda sakara.
Ceru, ka nevienu neaizvainoju. Tāds nebija mans mērķis.

Esmu kristiete. Kāpēc ticu Dievam? Grūti izskaidrot un nevienam to netaisos pierādīt. Es esmu open minded un man nav nekas pret citām reliģijām. Savu reliģiju un uzskatus citiem neuzspiežu.

Ophelia- Nesmīdini cilvēkus, NAV tāda liktena. Tikpat labi,aizejot uz punkti A, vinš satiktu to pašu liktenīgo cilvēku. Tā ir izvēle. Dzīvē nav tāda liktena. VISS ir atkarīgs no tevis paša.

Jā, esmu luterāne. Turklāt līdz21 gadu vecumam nebiju ne kristīta, ne uz baznīcu vesta - pilnīga brīva mana izvēle un secinajumi jau apzinīgā vecumā. Ģimenes attieksme variēja no: "kas tu traka paliki?" līdz "katrs jau izklaidējas pa savam". Vienkārši studiju laikā radās daudz jautājumu un tur es tardu atbildes. Interesanti, ka 3 kursa biedri arī pēc manis kristījās, iesvētījās, viens pat šogad kļuva par macītāju. Tātad mana atbilde - jo tur atradu ATBILDES.
Bet jā, es arī iedkienā neskirenu cilvēkiem klāt un neuzmācos. Ja man kāds jautā - atbildu... Bet interneta troļļus, kas sakrīt virsū gan mēdzu ignorēt, jo viņus parasti neinteresē, kas un kā, nav jēgas sisties ar pieri pret sienu.

Neticu. Es labāk paļaujos un ticu sev nevis kādai mītiskai būtnei.
Kā man viens labs draugs teica: bībele ir novecojušas morāles normas.