Vakar un šodien biju semināros par dažādām, lielā mērā ar bēgļu uzņemšanu saistītām tēmām, un lekcijā par PTSD profesore stāstīja, ka būtībā, lai mazinātu traumatiskā stresa līmeni, kuru cilvēks pārdzīvo pirmām kārtām fizioloģiski, ir svarīgas divas lietas - sabiedrības atbalsts un iespējami ātra atgriezšanās pie normālas ikdienas dzīves. Tādu traumu gadījumā kā Parīze, kur traumatisku stresu piedzīvoja ārkārtīgi daudz cilvēku (tajā skaitā kaimiņi ēkās kuras apšaudīja, kuri varbūt paši nenonāca īstās briesmās, bet tik un tā piedzīvoja nāves bailes un tām sekojošo fizioloģisko reakciju), ir svarīgi just, ka sabiedrība ap tevi saliedējas. Mums, kas ir fiziski tālu, nav īsti citu līdzekļu kā šo saliedētību un atbalstu paust kā vien lietojot haštagus, attēlus, mūziku un tekstus. Un es nesaskatu neko divkosīgu vai nosodāmu cilvēku vēlmē saliedēties apkārt traumu pārdzīvojušiem. Kas attiecas uz starpību starp šo incidentu un citiem, kur iesaistīti citu valstu pilsoņi - ne jau tikai notikuma traģisms izsauc rekaciju, bet arī mūsu līdzpārdzīvojums. Krievu lidmašīna nokrita un ziņas par to mūs sasniedza, kad nekas vairs nebija glābjams, savukārt Parīzei, īpaši ķīlnieku krīzei, daudzi sekoja līdzi un līdzpārdzīvoja, tādējādi padarot to personiskāku.