Runājot par to, vai karodziņi profilā, izgaismotas ēkas, Marseljēzas dziedāšana, palīdz – jā, palīdz. Cik nu kaut kas tādā mirklī vispār var palīdzēt. Esmu jau vairākkārt dzirdējusi parīziešus sakām, ka pasaules atbalsts viņiem nozīmē ļoti daudz. Ka viņi zina un jūt, ka pasaule skatās, jūt līdzi, grib palīdzēt. Notikušais ir traģēdija, kas atstās pēdas Parīzes iedzīvotāju prātos vēl ilgi. Lai kāds nebūtu mans viedoklis par parīziešiem, šajā situācijā redzu, ka viņi ir cīnītāji, nevis īdētāji, viņu spēks ir viņu vienotībā. Un kā citādi, ja ne ar mazajām lietām mēs šobrīd varētu palīdzēt? Šādos brīžos reti kad palīdz politiķu solījumi vai gudrinieku prātuļojumi par to, ko kurš teica vai neteica. Esot šeit, Parīzē, varu teikt, ka parīziešiem pēdējās dienās palīdz visas mazās lietas – kafejnīcas, kas tuvumā notikumu vietām dod maizītes un tēju par brīvu, cilvēki, kas piemiņas vietās stāv ar zīmēm “free hugs” un apskauj visus, kam vajadzīgs atbalsts, pianists, kurš sāpju un bezcerības vidū spēlēja Lenona “Imagine”, bērnu zīmējumi un ar līdzjūtību rakstītas zīmītes piemiņas vietās Republikas laukumā, Metropolitēna operas mākslinieki, kas sāka izrādi ar Marseljēzu… Bet neviens šeit vēl nav teicis: “Labi, ka ir cilvēki, kas pasaka, ka tie karodziņi ir sūds.”
41
