Pirms pāris gadiem satiku sen neredzētu bērnības draugu. Pēc tam viņš mani sāka aicināt satikties, kaut kur kopīgi aiziet utt., atzinās, ka vienmēr esmu viņam loti patikusi, rakstīja bieži soc.tīklos. daudz par mani interesējās. Taču tobrīd viņš dzīvoja ar citu sievieti, ar kuru viņam ir kopīgs bērns, tādēļ ne uz kādām tuvākām attiecībām neparakstījos. Turklāt man tobrīd bija cita aizraušanās. Tiešā tekstā viņu neatšuvu, bet izturējos ļoti atturīgi un mūsu komunikācija ar laiku apsīka. Nesen satiku viņu kādā pasākumā. Visu vakaru pavadījām kopā. Uzzināju, ka ir izšķīries no bērna mātes. Es arī viņam pateicu, ka šobrīd nopietnu attiecību man nav. Viņš pret mani tovakar bija ļoti mīļš un maigs, teica daudz komplimentu. Un es sapratu, ka man viņš tagad sasodīti patīk, vēl trakāk - esmu neglābjami iemīlējusies. Tagad atkal ik pa laikam viņš man kaut ko jauku f-bkā uzraksta, taču nekādi tālāki aicinājumi tikties neseko...
Sakiet godīgi - vai esmu savu iespēju jau toreiz palaidusi garām un tagad vairs varu ne uz ko necerēt? Nu, un es neesmu no tām sievietēm, kas sper pirmo soli. Bet varbūt šoreiz jāsaņemas un tas jādara? :-/ Diez ko šī domā nepatīk, bet ja nu tā ir vienīgā iespēja noskaidrot, vai viņām ir vēl saglabājusies jebkāda interese, vai nē?
2
