Sveikas, dāmas!
Lai gan saprotu, ka neesmu vienīgā, kurai ir grūti un negribu panākt, lai kāds mani žēlo vai tamlīdzīgi, tomēr gribās izstāstīt savu bēdu. Kas zin, varbūt kādai rodas kāds vērtīgs padoms. :-)
Lieta tāda, ka esmu tuvu nervu sabrukumam. Draudzene smejoties saka, ka vajadzētu atrast man psihologu, bet es reāli saprotu, ka tas nav nekāds joks. Visa pamatā ir šausmīgais pārgurums - skola/darbs, brīvdienu principā nav. Skolā uztraucos par katru atzīmi, lai tikai neizkristu no budžeta. Negribu nevienam neko pierādīt, apzinos, ka par skolu man nebūs ar ko samaksāt, tāpēc mācos, mācos un mācos. Savs darbs pēdējā laikā vienkārši riebjas. Darbs ar klientiem, pati jūtu, ka esmu ļoti nelaipna, kādai man it nemaz negribētos būt, bet es nevaru to kontrolēt. Zinu, ka tas nabaga klients ne pie kā nav vainīgs un viņa vietā gribētu saņemt normālu attieksmi. Mainīt darbu neceļas roka, jo darba devējs ļauj pielāgoties lekciju grafikam un ik pa laikam darbā varu arī pamācīties. Nestrādājot vispār, paliktu pliku pak*ļu, tāpēc tas arī nav variants.
Pēdējā laikā bieži aizguļos, jūtos tik izpumpējusies. Iekāpjot gultā, momentā aizmiegu, tas ir aptuveni minūtes jautājums un nedzirdu vairs neko - ne modinātāju, ne istabas biedrenes, neko. Pēc tam ir milzīgs kauns no priekšnieka, kolēģiem. Dzīvoju kopmītnēs, kur, protams, nav nekādu mājas sajūtu un vienīgā vieta, kur es patiešām jūtos labi ir mājās pie ģimenes. Tiesa gan, samērā reti sanāk aizbraukt. Pat dzirdot dziesmas tekstā vārdu "mājas", asaras sariešas acīs.
Drauga man nav jau vairāk kā 2 gadus. Ļoti pietrūkst tās sajūtas, kad esi kādam vajadzīgs un kāds tevi gaida. Tas sāk mani iedzīt kompleksos, jo nevaru saprast vai tiešām esmu tik briesmīga.
Visam plusā vēl sākas veselības problēmas. Ja kādreiz mani raudam varēja redzēt ļoti, ļoti reti, tad tagad, nevienam neredzot, raudu kā mazs skuķis pārdienām.
Šķiet muļķīgi, ka netieku galā ar sevi un jāmeklē speciālista palīdzība. Ar ko sākt?
186
