Čau!
Izlasot kampanelles vilšanos par vīra komandējumu, atcerējos, cik man bija grūti pirmajā reizē draugu palaist prom strādāt uz ārzemēm. Abiem tas bija ļoti, ļoti grūti. Tas arī bija laiks, kad bijām salipuši. Protams, es varēju pateikt, ka viņam ir jāpaliek ar mani un viņš to būtu darījis, bet tad es būtu apstādinājusi viņa attīstības ceļu profesionālajā jomā un viņš noteikti nebūtu tur, kur ir tagad. Šobrīd ir tā, ka tiekamies ik pēc mēneša un tās četras nedēļas vienmēr paskrien nemanot, vienīgais pēdējā parasti velkas :D Tā kā, man nedēļa komadējumā šķiet pilnīgs nieks, taču saprotu, ka attiecībās, kur pierasts pārsvarā visu laiku būt līdzās, jau pāris dienas šķiet kā mūžība :) Bet domāju, ka ir veselīgi pa retam pabūt mazliet šķirti kampanella :-) Starp citu, kā tev iet ar tiesībām? :D