Man ir 24 gadi un beidzot esmu izlēmusi ka nekad mūžā negribu pēcnācējus, jo vēlos savu dzīvi piepildīt ar citām lietām, kā arī jā esmu pamatīga egoiste un negribu savu firgūru izbojāt.Tulīt mani noēdīs ar sāli, bet laikam vnk nojūgtos, ja man būtu strijas uz vēdera, liekais svars utt. Man bieži ir garastāvokļa maiņas, ja esmu kādu kg uzēdusi,vai nejūtos formā, labāk nemaz nedomāt ko darītu, ja būtu stāvoklī.
Manī nav pilnīgi nekādas mātes jūtu, kaut gan esmu ļoti sievišķīga, palasot iepriekšējās diskusijas, meitenes stāsta, ka pēc bērnu piedzimšanas viņām nerādās nekāds mīļums vai siltas jūtas pret dzīvībiņu,tāpēc negribu radīt vēl vienu bērniņu, kuru mamma nemīl.
Esmu ar draugu kopā 4 gadus un viņš ir minējis, ka gribētu pēc kādiem 3-4 gadiem domāt par ģimeni. Kā lai viņam maigi iestāstu, ka es nekad negribu būt māte viņa bērniem? Mazlietiņ ir bailes, ka viņš varētu mani pamest:-/
Viņš ir labs cilvēks, bet bailes iedomāties kāds viņš būtu tēvs. Mani ļoti tracina, ka cilvēki domā es tikai koķetēju par to ka nevēlos bērnus. Es viņam vairākas reizes jokojot esmu teikusi, ka gribu modernu ģimeni, sieva+vīrs+suns+kaķis :-D:-D:-D, bet viņš tikai atjoko, ka es noteikti būšu super mamma. Tas, ka es esmu mīļa, jauka, gādīga meitene nenozīmē, ka es gribu būt mamma(e)
Kā, lai arī iestāsta ģimenei, lai vienreiz beidz jautāt par mazbērniem. Bailes iedomāties, kas notiks, kad man būs 30 gadi. :'-( Man vecāki ir ļoti vecmodīgi un arī uzskata, ka sievietes dzīves jēga ir būt gādīgāi mātei (t)
1376
