Nu, nezinu, man būtu kauns prasīt pēc pusgada randiņošanas. Esmu attiecībās piecus gadus un tāpat man nepatīk neko prasīt, jo esmu taču tā kā pieaudzis un patstāvīgs cilvēks, kurš var padomāt vienu gājienu priekšu... Labi, ka draugs ir iemācījies uzķert tās retās situācijas, kad kaut kas tāds gadās, un pats reaģēt.
Es neuzskatu, ka jādod lielas summas tajā sākotnējā randiņu periodā, jo gadās visādi (nerunājot nemaz par to, ka varbūt vīrietis nemaz nevar tā vieglu roku šķirties no pārsimt eiro). Es neieciklējos uz tiem sešiem mēnešiem, jo scenāriji tiešām var būt dažādi, bet trīsdesmitgadnieku randiņošana bez kopdzīves vismaz man nekādu nopietno iespaidu neatstāj.
Un arguments "neesam sveši cilvēki, jo kopā guļam" vispār pa rubli. Tagad jāiekasē par to atlīdzība? :D
Autorei vajadzēja pirms tā pirkuma izdarīšanas pateikt vīrietim, ka tāds ir vajadzīgs un vai viņš varēs vajadzības gadījumā atbalstīt viņu ar naudu mēneša maksājumiem. Nevis iztērēt naudu pēc sava prāta un tad gaidīt, kad viņš aizlāpīs caurumu budžetā. Var jau filozofēt par to, ka "savai sievietei to" un "savai sievietei šito", bet neviens ar veselo saprātu apveltīts cilvēks nekaisīs savu naudu virsū cilvēkam, kas neprot ar to apieties. It īpaši, ja līdzekļu jau tā nav daudz.