Kāds ir labums vecākiem no bērniem?

Protams, ka vecākiem bērni jāmīl ar beznosacījuma mīlestību un jārūpējas par viņiem pēc labākās sirdsapziņas.
Bet tomēr kokam ir divi gali. Es nāku no daudzbērnu ģimenes un 3 no 5 bērniem esam jau savā dzīvē, pieauguši, patstāvīgi un labi pelnoši. Vecāki mums neko neprasa, izņemot reizēm viņus kaut kur aizvest, aizbraukt pakaļ vai aizdot auto, ja tētim savs auto servisā - bet šis man šķiet pilnīgi normāli, jo vecāki mums sponsorēja braukšanas tiesību iegūšanu.

Bet, neskatoties uz to, ka vecāki neko neprasa, es nevaru nepalīdzēt. Ja es jūtu, ka vecākiem slikti ar naudiņām, tad es viņiem iedodu naudu, uz jubilejām dāvinu lielas naudas summas, esmu devusi vecākiem naudu ceļojumam, palīdzu jaunākajai māsai, brālim, kuri vēl studē un nestrādā, piepalīdzu ar remontu vecāku mājās, gan materiālus nopērkot, gan savu darbu ieguldot. Protams, ka man būtu ērti aizmirst par visām viņu problēmām un nedienām un dzīvot savu dzīvi, bet es nekad nevarētu stāstīt vecākiem, cik lielas un dārgas mantas esmu nopirkusi, zinot, ka viņi visu savu dzīvi veltījuši bērnu audzināšanai un nekad tik lielas un dārgas mantas nav varējuši atļauties... Es drīzāk nopirkšu kaut ko mazāk lielu un dārgu, lai kaut ko varētu nopirkt arī viņiem...

Tas tā.. manas pārdomas, izlasot diskusiju.

Bērni var vecākus iesūdzēt tiesā - kāpēc viņi tika dzemdēti, bez viņu piekrišanas.
Ja jau iet uz stulbumu, tad uz pilnu klapi.

Ir tāds likums.
"Uzturlīdzekļu došanas pienākumu vecākiem un vecvecākiem nosaka Civillikuma 188.pants, kas nosaka, pienākums apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem līdzīgās daļās. Tomēr, ja bērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt viņu apgādāšanas pienākumu samērā ar katra mantas stāvokli. No augstāk minētā izriet, ka tāpat kā vecāku pienākums ir rūpēties par savu bērnu materiālo nodrošinātību, arī bērniem, kad tie sasnieguši pilngadību vai vēlāk ir pienākums nodrošināt savus vecākus." http://www.maminuklubs.lv/mazulis/20120827-uzturlidzeklu-piedzina-vecaku-un-vecvecaku-laba/

bet pec likuma vecaki var iesudzet bernus tiesa uz uzturlidzeklu piedzinu.

Ir vecāki kas audzina savus bērnus ar mīlestību un vēlāk no bērniem saņem mīlestību un atbalstu.

Ir vecāki kas jau audzinot plāno kāds viņiem no tā būs labums. Tad arī rezultāts ir tāds kāds ir.

Bet, neskatoties uz to, ka vecāki neko neprasa, es nevaru nepalīdzēt. Ja es jūtu, ka vecākiem slikti ar naudiņām, tad es viņiem iedodu naudu, uz jubilejām dāvinu lielas naudas summas, esmu devusi vecākiem naudu ceļojumam, palīdzu jaunākajai māsai, brālim, kuri vēl studē un nestrādā, piepalīdzu ar remontu vecāku mājās, gan materiālus nopērkot, gan savu darbu ieguldot. Protams, ka man būtu ērti aizmirst par visām viņu problēmām un nedienām un dzīvot savu dzīvi, bet es nekad nevarētu stāstīt vecākiem, cik lielas un dārgas mantas esmu nopirkusi, zinot, ka viņi visu savu dzīvi veltījuši bērnu audzināšanai un nekad tik lielas un dārgas mantas nav varējuši atļauties... Es drīzāk nopirkšu kaut ko mazāk lielu un dārgu, lai kaut ko varētu nopirkt arī viņiem...

Ir jau taisnība, no vienas puses ir žēl, gribas palīdzēt, bet otrā pusē ir aizvainojums no bērnības. Brālis vispār ar mums vairs skaipā nerunā, mammas dēļ, viņš vispār neko no viņas dzirdēt negrib. Māsa arī sāk norobežoties..
Man liekas, ka vēlmei palīdzēt ir jānāk dabiski, tāpēc, ka grib, nevis tev liek. Tieši tādiem vecākiem, kas neuzbāžas un neprasa naudu, visvairāk gribētos palīdzēt. Ar varu jau mīļš nebūs...
Ja arī kaut ko lielie palīdz vai iedod, tad nokritizē. Tad par maz iedeva... Tad lētus sūdus sapirka, kaut ko labāku tak vajadzēja...
Ir cilvēki, kam nekas nekad nebūs pietiekami labi...

Man liekas, ka vēlmei palīdzēt ir jānāk dabiski, tāpēc, ka grib, nevis tev liek. Tieši tādiem vecākiem, kas neuzbāžas un neprasa naudu, visvairāk gribētos palīdzēt. Ar varu jau mīļš nebūs...

Piekrītu Tev. Ja vecāki visu laiku čīkstētu, cik viņi slikti dzīvo, salīdzinājumā ar mums, un tiešā vai netiešā veidā norādītu uz to, ka mūsu pienākums ir dot viņiem naudu, tad varbūt to tik labprāt nemaz nedarītu. Bet mūsu gadījumā šī palīdzība un vēlme palīdzēt tiešām ir dabiska :)

Esmu prieciiga,ka ir iespeeja paliidzeet savai mammai un arii beerniem!Es noteikti negaidu atpakal neko no siem cilveekiem,kurus miilu.Man patiik ruupeeties par saveejiem,vienmeer esmu to darijusi un dariisu arii taalaak.Man ir pilniigi vienalga,vai maniem radiem vajag ,vai vairs nevajag kaut ko no manis-vienkaarsi patiik sagaadaat prieku ar daavanaam utt.

Mani audzināja tā, ka bērni vecākiem neko nav parādā, tapat audzināšu savus bērnus.

Pilniba uzturu savus vecakus un neuzskatu to par kaut ko nenormalu, nemot vera, ka mani vecaki pat stradajot nav spejigi nopelnit 1/4 dalu no maniem ienakumiem.
Nekad nekas nav ticis pieprasits vai izdikts un ,zinot savu mammu , pat ja es neliktos ne zinis ,un vina dzivotu zaru buda - tapat ar maizes kumosu dalitos. Savstarpejas attiecibas nauda nekad nav spelejusi nekadu lomu un nekad nekas gimene nav dots vai sanemts ar aprekinu. Mani ta audzinaja un ta ari es izturos pret citiem.

Mani vecaki no manis ir sanjemushi lepnumu par labiem sasniegumiem karjeraa, maciibaas, tad tetis visiem stasta cik es esmu skaista, vienmer, kad iepazistina ar kadu darbinieku vai cilveku ko nepazistu, var redzeet sejaa to lepnumu. Esmu palidzejusi finansiaali, tikai tas vinjiem nekad baigi nav bijis vajadzigs. Atbalstu vecakus ar uzklausishanu, milestibu.

Man ir tada beznosacijuma milestiba pret gimeni, neko negaidu no vinjiem un vini negaida no manis, tik tas, ka paldies, ka esam viens otram.


Autori gan ir zheel, ka mamma kaut kadu savu dzives nepiepildijumu, iluzijas nogruuzh uz berniem.

Cataleya/b] Story
Jums ir tik ļoti paveicies ar vecākiem un ģimeni:-)
Man arī kādreiz gribētos uzzināt, ko nozīmē īsta beznosacījumu mīlestība. Pagaidām vienīgi nāk prātā dzīvnieki:-) Labi, ka drīz mans kucēns būs paaudzies un varēšu viņu dabūt. Es nezinu vai kāds mani vispār mīl... ja vispār, tad es brīnos par ko un kāpēc? Respektīvi, ko es tādu izdarīju, lai to nopelnītu.
Šis man šķiet ir radies no sērijas: "labi mācies, klausi, nerunā pretī" - tad mīlu, esi man laba, jauka, mīļa, ''sliktāka atzīme, kaut kas nesanāk, runā pretī." - slikta meita, nemīlu, nejēga, stulbene.

Man tiešām no sirds žēl, ka tev ir jāiet tam visam cauri :-/ Tu esi iepriekš jau rakstījusi par apstākļiem savā ģimenē un vienīgais, ko varu tev teikt - neļauj manipulēt ar sevi. Tava māte ir toksiska persona un pārraujot šīs saites tava dzīves kvalitāte tikai uzlabosies.

ja visu meritu labumos, tad no cilveka vispar nekadas jegas nav-pateretajs, kurs tikai ed un dirss!

Ja man mamma (bet zinu, ka nekad tā neteiktu), kādreiz pateiktu, ka no manis viņai nav jēga vai kāda labuma, tas būtu pēdējais, ko es no viņas dzirdētu. Nekad mūžā vairs nerunātu ar viņu. Un te nu sauciet mani par egoisti vai vēl sazin ko, bet es uzskatu, ka mīloša māte nakad neveltītu savam bērnam tādus vārdus. Mana mamma saka, ka viņas bērni ir viņas JĒGA! Un es saviem teikšu tieši tāpat, jo jau tagad zinu, ka tie būs patiesi vārdi, nevis vnk teikšanas pēc pateikti!
Ja runājam par to pašu naudu, savai neesmu devusi ne centa, jo pati tikai nesen sāku pelnīt, nekad neko pārmetošu par to neesmu dzirdējusi. Tieši pretēji, ir teikusi, lai tērēju to sapelnīto naudiņu tikai priekš sevis un savam priekam.

Mans uzskats ir tāds,ka bērnu līdz pilngadībai un kamēr nestrādā,studē,vajag atbalstīt finansiāki iespēju robežās un pēc tam bērniem,palīdz cik vien iespējams ar naudām vecākiem,kad jau ir ieguvuši stabilus,labi apmaksātus darbus. Tā vismaz ir visās gimenēs,ko zinu.

Pagājušā gada sākumā es grūtniecības testā ieraudzīju 2 košas strīpiņas. Tobrīd man bija jāpieņiem lēmums. Man, nevis kādam citam, bija jāizlemj, būt vai nebūt bērniņam, kurš nu jau nav tālu no tortes ar vienu sveci. Tā kā bērnam pašam nebija iespējas lemt - dzimt vai nē, tad viņš man neko nav parādā. Kādas un cik dārgas drēbes viņam pirkt, tas ir mans lēmums, ko viņš ēdīs, viņš pats neizlemj. Kā viņš man var būt ko parādā, ja viņš ir piedzimis, jo es tā izlēmu?

Man jau liekās, ka dzemdēt bērnu ar domu, ka pēc 18 gadiem viņš mani uzturēs, ir slimi.

Vecākiem nevajadzētu audzināt bērnus tā,lai tie izaugot justos parādā. Ir dzirdēts, kad mamma saka trīsgadīgam bērnam- es visu daru tikai priekš tevis,visu tikai tev tev tev, a tu kā uzvedies?! Uzskatu,ka tādu tekstu bīdīšana ir galīgi garām. Kā te jau teica-bērns jāizaudzina, jāpabaro un jālaiž savā dzīvē.

Tava māte ir kārtīga materiāliste.

Es gan neuzskatu ka jaizaudzina un tad jāpalaiž dzīvē. Kas tas par idiotidmu? Sākumā jau būtu jāiemāca ciena pret vecākiem un to ka gimene ir svarīgākā un ka kārtīgs,sevis cienišs bērns vieēr palīdzēs saviem vecākiem un vienmēr uzklausīs vinu viedokli.

Neticu,ka ir kāda,kas gribētu kai vinas bērns kad izaug,aizmirstu par vinu vai nepalīdzētu finansiāli,kad būtu vecas. Ja ir,tad tādas ir debīlas mātes vai izaudzinās debilis bērnus,kas nedarīs svarīgāko!!

Alexxa- Milulīt,tā tu runā tagad,bet pagaidi kad tavs sīkais paaugsies un es tev apsolu ka dziedāsi citu dziesmu! Es arī neuzskatu ka uzturēt pēc 18 būtu kāds pienākumus vai obligāta lieta. Protams ja izdodas jau tajā vecumā sapelnīt miljonus,tā ir cita lieta! Bet palīdzēt ar naudinām vecākiem arī tajos pašos 18 būtu vēlams un liela dala to arī dara.

Brunīt, mazulīt, kad Tu paaugsies, pārstāsi muļķības runāt. Kad mans dēls būs paaudzies, es būšu tikusi dzīvē vēl tālāk. Man sava naudiņa nekur nepazudīs. Jahtai varbūt nesanāks, bet bez maizītes arī pēc 40 gadiem nebūšu. Tam man šodien galva ir.
Ja mana māte man paziņotu, ka man viņa jāuztur, jo viņa mani dzemdēja, es viņai pateiktu, lai bāž mani atpakaļ. Es viņai palīdzu, jo gribu un varu, nevis viņa man pieprasa.