Kļūt par māti

Man arī ir ļoti bail no dzemdībām, bail no tām sāpēm, kas būs jāpiedzīvo, bet ceru, ka tas viss notiks ātri un nevilksies ilgām stunām. :-/ es ticu, ka tas ir to vērts. (l)

Mazo neplānojām, jo tikko biju pabeigusi vidusskolu, iestājusies pilna laika augstskolā, jo
Pirms uzzināju ka gaidu mazo(biju jau 2 mēnesī) bijām jau šķīrušies.
Neplānota bet ļoti ļoti gaidīta Peciņa. Un ne mirkli nedomāju par abortu. Tagad jau meitiņai ir 8 mēneši un joprojām turpinu studēt un viss kas notiek, notiek uz labu.

Agrāk nebiju pat apsvērusi domu par bērniem, likās, ka bērni-tas nu nav priekš manis. Līdz sākām apsvērt domu, ka varētu tomēr kādu mazo, tā pusgadu abi domājām, it kā plānojām, it kā tomēr vēl nē, līdz izlēmām, ka ir laiks trešajam cilvēkam. Tagad tā padomājot šķiet mazliet traki 18 gadu vecumā tā izlemt un 19 gadu vecumā jau satikt savu mazo princesi, bet vienalga priecājos, ka "nenoraustījos" un pieņēmu lēmumu par bērnu-labāko lēmumu, kādu jebkad nācies pieņemt. Nezinu, vai gluži drauga ietekmē tas notika,nekādi man savu viedokli neuzspieda, bet zinu, ka ja viņš nebūtu vienmēr gribējis bērnus, noteikti pašai tās domas par bērnu būtu parādījušās stipri vēlāk.Vai nekad. Drīzāk viņš mani "aplipināja" ar tādām domām, kuras agrāk pat apsvērusi tālā nākotnē nebiju.

Man arī bija ļoooooti bail no dzemdībām, beigās viņas man bija ātras ( 4,5h kopā ar visām sāpēm) un vieglas.

Nu man no dzemdībām ir vismazāk bail (jo neatrodos LV :-P ). Pat vispār bail no viņām nav (paldies Dievam par epidurālo anesteziju!), jo ir citas lietas, kas ir krietni vien nepatīkamākas un paliekošākas, nekā dzemdību stundas.

Neons es tieši priecājos, ka būšu LV dzemdībās, kaut gan man jau te sāk piedāvāt skandināvijā dzemdēt. Tad es vispār nobeigtos no bailēm, jo atrastos svešā valstī, kur nepārzinu ne viņu valodu, ne likumus, nu neko. Tā man būtu vel lielāka trauma.:-D

Nu ar valodu man problēmu nebija un likumdošana man ir zināma, toties ar LV dzemdībām i ne salīdzināt - kā kūrortā, ne tur kas sāpēja, ne tur kaut ko baigi piepūlēties vajadzēja. Un viss bez maksas. Vislabākais serviss un viss tādā čiliņā - šitā varētu kaut 10 reizes dzemdēt.

Es paliku stāvoklī nejauši, pirms tam ar vīru bijām vienojušies, ka ilgi šo jautājumu neaiztiksim, jo negribējās abiem. Neesam no tiem cilvēkiem, kas kaut ko dara tikai pienākuma pēc un tāpēc, ka "nu jau gadi nāk", "nu jau tā kā vajadzētu". Bija kaut kā ļoti jocīgi apzināties, ka būšu māte, kad uzzināju, ka viena bērna vietā man būs divi, vispār gandrīz nepaģību ultrasonogrāfijā. Bail ne no kā man nebija, es paļāvos uz likteni un domāju, ka notiks viss tā, kā tam jānotiek un es tur neko nevaru ietekmēt.

Bērni manu dzīvi ir mainījuši, ne gluži par 180 grādiem, bet mainījuši ir. Reizēm ir tā, ka viņi kļūst neciešami, bet visā visumā man prieks, ka viņi tomēr ir. Vairāk bērnus gan negribu:-D

Plānojam jau labu laiku, pat nevaru sagaidit nakamas vasaras beigas (l)

Lietas ar ko nodrošinamies pirms: dzīvesvieta, finansi, stabils pamats, atgriešanas dzimtaja valstī. :-)

Es jau sen zināju,ka es labāk izvēlētos lielu ģimeni,ne karjeru. Tad nu augstskolas laikā satiku savu draugu,pēc ~3 gadu kopā būšanas abi sapratām,ka ļoti gribam mazu brīnumiņu un gribam būt jauni vecāki (tajā brīdī man 23,draugam 25)tā kā man bija pēdējais kurss augstskolā,draugam stabils darbs,tad nolēmām,ka vairs neizsargāsimies un,lai notiek tā,kā tam jānotiek. Godīgi,es nedomāju,ka tik ātri pieteiksies mums mazulis (jau nākamās MR nebija). Domāju,ka pa to laiku paspēsim vēl apprecēties,es darbā labā iestāties utt.,bet nu notika kā notika un esmu laimīga,ka tā. :)

pēc 8 gadu kopdzīves tas bija tikai loģisks lēmums ... lēmums bija apusējs un tika daudz reiz atlikts manas neizlēmības dēļ , adoptēt un izaudzināt varētu kaut 10 , bet stāvoklī būt vairs nevēlos

Būt par māti man ir grūti un nepatīk īsti šī loma kā tāda, kaut gan meitu ļoti mīlu kā cilvēku.
Man kaut kādā veidā ir svarīgi tas, lai mums būtu bērni, lai viņi būtu laimīgi, labā ģimenē auguši, saņemtu labu audzināšanu un visas ekstras - bet tā pa īstam es neesmu tajā visā iekšā. Pavisma nejūtu sevī mātišķumu.

Pateikts kā par mani. Ir pagājis vairāk kā gads, taču es joprojām, šķiet, neaptveru, ka esmu mamma tam mazajam cilvēciņam.

Tad, kad Man piieteicas mazais, nebiju baiga bernu mile, bet nekad neteicu, ka man tadu nebus . Bija istais virietis blakus, mates jutas paradijas jau pie pirmajam kustibinam. Nemilet savu miesigu bernu - tadu nekad nesapratisu.
Kas mani sobrid loti parsteidz ir to sieviesu nievajosa attieksme pret mazajiem un jaunajam mammam. Tepat cosmo cik daudz persanos var lasit. Kad Man nebija berna Man tadas lietas bij vienaldzigas.

Paldies par teemu, loti interesanti palasiit. Man ir loti bail. Bail gan no pasham dzemdibam, gan no taa, ka bushu slikta mamma. Nezinashu kas un kaa. Izlaidishu beernu vai bushu parak strikta. Bail no taa, ka esmu parak selfish (nenak prata latviskais vards), lai rupetos vel par kaadu citu. Bail no taa, ka neieslegsies mammas instinkts utt. Bet bailem bus jatiek pari. Abi ar viiru vel nesen runajam , ka nesam gatavi, bet nu abiem lenitem domas mainas. Abi milam viens otru, milam kakji un sakam domat, ka pietiks milestiba velvienam.

Es arī lēnām briestu šai domai, lai gan liekas, ka vēl tik daudz ko vajadzētu paspēt .. bet nu saprotu, ka laimi nevar nopirkt par naudu, laimi var tikai radīt (l) Un nemaz tik slikti apstākļi jau nemaz nav, bet dzīvot vēl labāk gribēsies vienmēr :)

Draugs arī visu laiku par mazajiem runā, un man laikam vairs nav nevienas draudzenes/paziņas, kurai nebūtu bērnu .. eh :D :)

Mēs ar vīru arī gribam mazo, jo abi vienmēr gribējām būt jauni vecāki un audzināt daudz bērnus. Tagad gaidu, kad pabeigšu otro kursu, jo abi saprotam, ka ar to, ka es mācos medicīnu, būs pagrūti, bet pēc 30 dzemdēt negribu.

Speciāli nesarunājām un pēc kalendāra netaisījām, bet vienkārši neizmantojām nekādu kontracepciju, jo būtībā pret bērniņu pretenziju nebija, bet nebija arī nekādi termiņi, kuros jāiekļaujas :)

Man svarīgākie aspekti "par" bija, pirmkārt, mans vīrietis kā potenciālā bērna tēvs, tad fakts, ka attiecības ir stabilas un mēs viens otru pazīstam "kā raibu suni" (tobrīd kopā bijām 8 gadus), ir pašiem savs dzīvoklis, vīrietis arī viens pats spēj materiāli nodrošināt gan sevi, gan mani, gan bērnu (svarīgi, jo abi nevēlamies, ka pēc bērna 1,5 gadiem man būtu jāskrien atpakaļ uz darbu un bērns jāuztic auklei u.tml.). Arī fakts, ka ir pabeigtas studijas bija svarīgs - nespēju sevi iztēloties kā māti, kas pa naktīm referātus raksta un pa dienu sēž lekcijās. Arī praktiski tas nebūtu iespējams - nav mums vecvecāku blakus, kas varētu izlīdzēt.

Protams, bija bail no dzemdībām, bet, kad reāli paliku stāvoklī bailes palēnām pārgāja, jo sapratu, ka nekur jau nelikšos - tāpat viss notiks kā tam jānotiek :D Tas vispār ir atsevišķs stāsts par to kā Daba visu noregulē - gan hormonus izmet, lai bailes pāriet, gan pēdējos mēnešos nereti tādas neērtības rada, ka pat nespēj sagaidīt, kad tās dzemdības BEIDZOT sāksies.

Liekas, ka vienmēr esmu vēlējusies kļūt par māti, bet jo vecāka kļūstu, jo bailīgāk viss kļūst. (t) Vienmēr ar draugu jokojam, ka mums patīk bērni, bet tik cik paauklēt un papriecāties, bet pašai laist pasaulē...uh,tādu mazu, trauslu kunkulīti, mēs taču nemācēsim viņu izaudzināt :-D tas tikai pierāda, ka mazajam neesam gatavi un tā laikam arī ir vispareizāk + draugs iesākumam gribot mani noprecēt(l) :-D , bet kaut kā galīgi tās lietas viņam nekustās uz priekšu :-D

Bet in general mans viedoklis ir tāds, ka bērni jārada tad, kad ir tāda iekšēja pārliecība, ka GRIBĀS bērniņu, gribās mazu cilvēciņu, kam veltīt laiku, enerģiju un krietnu devu nervus. Nevis radīt tikai tādēļ, ka ..it kā vajag vai tādēļ, ka citi tā saka.. pat vēl vairāk - manuprāt, bērns jārada, kad pati potenciālā māte sajūt, ka GRIB, nevis vīrs saka, jo, lielākoties, sieviete uzņemas lielāko daļu aprūpes un iepauzē savu dzīvi. Ja pašai šķiet, ka vēl skola jāpabeidz, ka pastrādāt gribas, ka paceļots nav gana un vēl citi argumenti, tad būs grūti pašai un bērnam. Bērni ļoooti labi jūt, vai viņus mīl un grib vai viņi vienkārši.. ir gadījušies un bioloģiskie radītāji vienkārši samierinās, ka vēl kādam pārtika, apģērbs un mājvieta jānodrošina.

Neredzu neko foršu būt jaunam vecākam. Kamēr citi bauda dzīvi,tikmēr nemies ap sīko. Un plus ko tādi 25 gadīgi sīkalas var bērnam dot?! Nerubājot nemaz par agrāku vecumu... Vispirms vajag kārtígus stabilus ienākumus, kas looti reti kuram 26-29 gados ir un es uzskatu ka arī aprecēties ar cilvēku,ar kuru kopā ir būtu daudzi gadi un savs mājoklis un morāla gatavība.. Reti kuram 25 gados tas viss ir un tādi bērnam nevar neko dot. Bet tāds ir mans viedoklis.