Čau, visām! Vēlējos dzirdēt par jūsu pieredzi šajā jautājumā - kad sirsnīga draudzība maina savu formu un sāk pietuvoties pirmajām attiecību iezīmēm. Esmu pazīstama ar, kādu vīrieti pāris gadus. Esam jauni, izdzīvojuši kopīgu dzīves daļu, kādu laiku atpakaļ (kopīgs projekts vairāku mēnešu garumā, abi jaunā valstī, dzīvojām ar citiem, bet kopīgā dzīvesvietā, brīvais laiks tika pavadīts kopā u.tml.) Emocijām bagāts dzīves notikums, tas tad laikam ir tas, kas satuvināja mūs. Tomēr draudzīgi, kā minēju. Biju pazīstama ar viņa tā laika draudzeni, kuru viņš uzskatīja, ka mīl. Biju un esmu lietas kursā par viņa dzīves notikumiem. Ko var attiecināt arī uz viņu - viņš zin visu par to, kas notika un notiek ar mani. Pēc mūsu kopā pavadītā dzīves piedzīvojuma esam šķirti. Katrs savā debespusē (tomēr tuvu) un, lai, kas būtu darījies cauri mūsu dzīvēm, neesam zaudējuši kontaktu. Esmu vienmēr bijusi laimīga, ka man ir tik lielisks draugs. Un nekad neesmu pieļāvusi iespēju, ka raudzītos uz viņu citādi. Tomēr tagad ir mazliet dīvaini. Klupdama krisdama cauri vairākām īstermiņa attiecībām vienmēr esmu raudājusi uz viņa pleca. Un nu, arī viņš pielika punktu savām attiecībām (ko nekad nebiju iedomājusies, jo meitene bija lieliska, tomēr, protams, attiecībās bija ēnu puses), un izbeidzis šīs attiecības arī es biju viens no pirmajiem cilvēkiem, kas uzzināja par to un pie kā vērsās. Lai gan attiecību beigšanas iniciators bija pats. Bet tas viss tiešām šķiet tīra draudzība, jo pēcāk pļāpājām, kādi šādi mums te randiņi un potenciālie attiecību partneri un kā viņš bauda savu brīvo statusu. Tomēr.. es sāku manīt, ko citādu. Mēs sazinamies ar vien biežāk un ir tāda kā ķircināšana vienam ar otru, kas ir vienmēr bijusi starp mums, tomēr nu, to vienkārši var just, ka tagad tas viss tā citādāk. Kā arī viņš piemin lietas, kas viņam saistās ar mani un pietrūkst, skaidri sakot, ka pietrūkstu arī es. Kā sacīju, jūtos gaužām dīvaini, jo es viņu redzu tikai kā draugu. Kā jau mēs sievietes, esmu visādi likusi mozaīkas gabaliņus kopā un iztēlojusies mūs kopā, viņš ir absolūti lielisks, izskatīgs cilvēks un puisis vienā personā, tomēr es nespēju iedomāties ko vairāk kā platoniskām attiecībām mūsu starpā. Man galvā nesaliekas kopā aina, ka mēs varētu gulēt vienā gultā pat. Tomēr es jūtu, kaut kādas simpātijas. Ļoti savāda sajūta, teikšu kā ir. Neprasu jums vai es patīku savam draugam, jo tas ir jūtams un zinu, ka viņa domas iet šajā, manis aprakstītajā gultnē. Tas, ko vēlētos dzirdēt ir tiešām pieredze. Vienkārši, ar draugu plānojam doties apciemot draugus (no projekta) kopīga ceļojuma laikā un es sāku domāt, cik neveikli tas viss ir, kas var un nevar būt, kad pa vidu visam ir šī atmosfēra, sajūtas, mājieni. Nezinu, kā to nosaukt. Es gribu zināt vai, kādai ir tā gadījies savu draugu uztvert par draugu un neko vairāk, ar dzelžainu pārliecību, ka tas nekādīgi nevarētu mainīties, tomēr viss noticis otrādi? Laikam prasu, jo, ne nākotni būvēju savā prātā, bet ir tīra ziņkāre. Šādā situācijā esmu pirmo reizi un jāteic atkal un atkal, ka ir bezgala dīvaini. Esmu no tām, kas 'ieķeras' vai katrā vīrietī, kas paiet garām, tomēr mans draugs šķiet kā vienīgais, ko nekādi nespētu iztēloties out of friend zone, kā teikt. Iespējams, tas tādēļ, ka zinu, cik superīgs un labs viņš ir, lai gan pati esmu ar saviem 'augstajiem standartiem' un kāpju uz tiem pašiem 'bad boy' tipa grābekļiem vairāk.. It kā jau teic, caur draudzību mēdz uzplaukt mīlestība un esmu pilnīga lose, ja šādu cilvēku laistu garām, bet, kaut kas līdz galam vēl nesaliekas kopā. Lai vai kā priecātos dzirdēt, ja kādai ir tā gadījies. Lai forša diena!(l)
89
