Labrīt!
Jūtos diezgan..nekā. Vakar foršs deju treniņš, viss forši, kā vienmēr viena draudzene mūs ar citu draudzeni izlaiž pieturā, k ko smejamies, runājamies, ejam..un tad viens galvā slimais vai salietojies sāk teikt, ka nošaus mūs, pēc tam velkas pakaļ (ar draugu), k ko pretīgu tur runā, tā riktīgi naidīgi (un pamēģiniet vēl kādreiz teikt, ka latvieši taču tie miermīlīgie, man nekad neviens krievs vai ārzemnieks nav k ko tādu teicis), fuuuuuj. Pēc tam šie nogriezās tieši tur, kur man jāiet, vīram nācās nākt man pretī ar čībām, jo viņš bija plānojis tikai līdz lejai nonākt. :-D Pēc tam redzēju, ka tie tur gabalā, bet tas runātājs vēl pagriezās un izskatījās, ka domā - nākt vai nenākt atpakaļ, labi, ka nenāca, negribu pat iedomāties, kas tur būtu sanācis. Ļoti ceru, ka nedzīvo viņš manā rajonā un nenāksies vairs nekad ar viņu sastapties. Tagad tāda neforša sajūta, gribu ātrāk mājās, drošībā, bet, kad iedomājos, ka vakarā atkal pa tumsu tur būs jāiet...labi, ka vismaz darbā ir ntie apsargi un policisti. (t):-D Ok, lasot droši vien izklausās, ka es te par sīkumu ņemos, bet kā viņš to visu teica..es tiešām vienu brīdi padomāju, ka tikpat slims, kā tas, kuram popkorna kraukšķināšana par traucējošu.
Par Daili - kas kuram ok, es sēžu vienmēr max tuvu (4. rinda vēl ir ok), bet garkājainās draudzenes izvēlas vienu konkrētu rindu, kuru es, protams, neatceros, jo man tas nav aktuāli.:-D
128
