Neiekarota Pilsēta, piekrītu un nepiekrītu. Ir mākslinieki, kuri apbrīnojami vienkāršā veidā pasaka to, ko cits desmitos metaforu neiepiņķerēs. Prāta vētra grābājas "pa virsu". (Jā, zinu, ka var, kā Marissa to jau darīja, seklumu pārfutbolēt manā laukuma pusē, var.) Un sirsnīgā vieglumā zīmējas tanku tuvumā.
Šodien gan nožēloju, ka toreiz, pirms mēnešiem, ierakstīju to komentāru. Mākslas (un māksliņas) sniegtais pārdzīvojums tomēr ir tik subjektīva un izmērāmos lielumos neietverama lieta, ka par to strīdēties tiešām nav vērts. Mana kļūda.