Sveikas visas!
Īsti lāstam nekad neesmu ticējusi, bet tagad sāku aizdomāties.
Vēl gada sākumā man bija perfekta dzīve. - Vīrietis, kurš gribēja precēties, labi draugi, nauda, biju veiksmīga jebkurā jomā, veselība, vienvārdsakot bija viss ko gribu.
Darbs - viesmīle. Strādāju kafejnīcā, mans darba laiks bija 11:00-20:00, parasti darbā biju pirms 11:00 un prom ap 21:00 - 23:00! Strādāju labi. Sākās konflikti - Viss sākās ar to, ka mans priekšnieks pieprasīja man , lai 50% no savas dzeramnaudas dodu viņam :-D , viņš tā uzskatīja, ka man jādod, jo viņš redzot strādā par pavāru dažreiz tur. Vienmēr, biiju izpalīdzīga utt. - mazgāju traukus, uzkopu zāli, par banketiem man nepiemaksāja - neko neprasīju. Nākamais, kas nokaitināja, bija tas, ka ļoti bieži darbā nebija pavāra, un priekšnieks pats nāca uz darbu ap 14:00 dienā - es darbā biju viena. Zvanīju un teicu, ka pilns ar cilvēkiem, ka nav ko pārdot, ka nekas nav gatavs. Man atbildē kliedzot virsū - Tu, te jau strādā gadu, pati tiksi galā, un noliek telefonu. Tā bija kādas 4 reizes. Un pēdējais, ko neizturēju, kad gatavoju 2 latte, pie letes pienāk apmeklētāja, un pasaka, ka wc esot netīra. Un priekšnieks uzkliedz man virsū, lai eju sakopt, protams, mana atbilde bija - ka neko nekārtošu, jo neesmu apkopēja. Un, vēl viņš man nemaksāja naudu laicīgi, palika parādā 180euro, bet negribēju ņemties ar viņu, un lai aizrijās...
Mans draugs teica, lai aizeju no tā darba, ka pilnīgs bezsakars. Tā arī vienu dienu izdarīju, uzrakstīju atlūgumu , aiznesu. Sakrāmēju somu un aizlidoju pie drauga uz UK uz mēnesi atpūtos, ceļoju un vienkārši neko nedarīju! Tas viss notika februārī. Priekšnieks bija dusmīgs, zvanījās, rakstīja sms utt, ka vnk. aizbraucu prom! Teica, lai braucu atpakaļ, ka man būs problēmas utt. Neko neatbildēju - ignorēju.
Martā biju atpakaļ LV, mans draugs aizbrauca pie sevis uz mājām uz visu vasaru, viņam slimi vecāki. Sarunājām, ka viņš septembrī atgriezīsies UK, un braukšu pie viņa, lai neeju strādāt, bet atpūšos, ka sūtīs naudu 1000euro mēnesī, jo abi sapriecājāmies, ka uzzinājām, ka mums būs bērniņš. :-) Viss bija super, jau kopš Ziemassvētkiem mans draugs runāja, ka grib precēties un veidot ģimeni. Man 24 viņam 32 gadi.
Atbraucot uz LV, nekas īsti nemainījās, viss bija ok. Atkal rakstīja priekšnieks, tjipa mani redzēja centrā, un ka man esot nenokārtotas darīšanas ar viņu :-D ka nebūs tā , ka viņu kāds tā uzmet utt... Tālāk ignorēju!!!
Tātad aprīlī sākās problēmas! Manas labākās draudznes 3, visas dzīvo ārpus LV - vairs ar mani nekontaktējās, tikai čau, kā iet, un viss... ok, visām ir darbs, uni, un puiši, domāju, ka aizņemtas! Bet tagad kopš augusta nerunājam vispār, rakstu skypā, facebook, zvanu, tad vislaik aizņemtas vai vēl kas...
Arī aprīlī, mans mīļais vīrietis, man uzrakstīja, ka nedos man ne naudu, un nekad nebūs šī bērna tēvs! :-O:'-( es domāju, ka tas ir joks... bet tad sapratu ka nav!!! Kopš aprīļa neesam runājuši, arī neatbild ne telefoniski, ne skypā, nekur!!!
Mēģināju atrast darbu vismaz uz vasaru, jo man ir 5 gadu pieredze viesmīlībā, un esmu strādājusi labos restorānos, bet nekur nevarēju dabūt darbu! Biju uz kādām 15 pārrunām, bet nekāāā!!! Neviens neņem, kaut arī sludinājumos bija rakstīts, ka tikai uz vasaru. Vēders sāka augt tikai septembrī, kad meklēju darbu neviens pat nevarēja iedomāties, ka emsu stāvoklī.
Dzīvoju pie mammas, kur arī dzīvo mans pusbrālis viņam ap 40 gadiem, vientuļš, alkoholiķis dzer 5 dienas nedēļā, mammas mīlulis visu mūžu, mamma joprojām pērk viņam drēbes, gatavo ēst utt.... Mamma visu šo laiku mani uztur, pērk ēdienu, un kaut ko maksā pa dzīvokli, kopš jūlija. Vienu dienu pusbrālis sadzērās un vnk.teica, lai maksāju pa dzīvokli, vai vācos prom! Tad nekas neatlika, ka paņemt kredītu, iedevu 500euro mammai pa šiem mēnešiem, un teicu, ka drīz izvākšos, ka pat neiespējams ar viņiem dzīvot... Tā joprojām, te pūstu pie viņiem. Vēderu mēģinu slēpt, kaut jau 27.11. jādzemdē, jo 99% , ka ja viņi uzzinās, ka gaidu mazo izmetīs mani arī, un ka neuzturēs mani ar mazo. Visu šo laiku dzīvoju vienā depresijā, vieglāk saskaitīt dienas, kad neesmu raudājusi. Bērniņam, protams, arī nav nekas nopirkts, un vispār nezinu ko darīt!!! Tagad, jau jāatmaksā kredīts, kur jau nedēļu zvanās. Esmu bez naudas, bez mīļotā vīrieša, bez draugiem, vienīgais, kas man pagaidām ir, tas ir mans mazulis zem sirds!
Par lāstu iedomājos, kad redzēju sapnī bijušo saimnieku - viņš sēdēja man pretī un teica, nu kooo, tev patīk tava dzīve tāda?! un ļauni smējās. Pamostoties, atcerējos, ka viņš bieži apmeklēja kaut kādu zīlnieci, un runāja dažādas pretīgas lietas , pat , ka drīz viena sieviete nomirs - mums abiem pazīstama, jo viņa ar viņu sastrīdējās un aprunāja. Viņš bieži brauca pie tās zīlnieces, man piedāvāja braukt līdzi, bet teicu, ka neticu tādām lietām, un nekas neinteresē sakarā ar to!
Tas, tā īsumā mans stāsts. Ko jūs domājat lāsts vai es esmu pie kaut kā vainīga??? :'-(:-(
29
