Cik daudz

Nerea, ir laukos vietas, kur normals, ātrs internets nav īsti pieejams. Maniem vecākiem Jūrmalā bija problēmas tikt pie normāla interneta, kur nu vēl attalākos novados.

Pēc vētrām katru gadu ziņās - tādā rajonā 3 dienas nebija elektribas, šitaja rajonā - 2 dienas.

Ceļi laukos, protams, ir. Ja paveicas, pat asfaltēti. Ja nepaveicas, tad var, putekļu makoņa skavās, traukties pa zemes ceļiem. Vasarā viss OK. Kad ir dubļi vai, nedod dievs, sniegs, tad daļa ceļu kļūst diezgan neizbraucami. Sabiedriskais transports ir vēl sāpīgāks jautājums - ja vīrs, sieva un ome var braukt ar auto, tad 12 un 13 gadus vecajiem bērniem sādas iespējas nav. Par to, cik aizrautīgi slēdz lauku skolas un par klasēm, kur viena telpā pie vienas skolotajas mācās 5-6-7 klases - arī ir lasīts.

Es nesaku, ka tā dzīvo visi, kas dzīvo arpus Rīgas, bet arī Latvijā tie "lauki", precīzāk, lauku "dziļums" atšķiras. Ja tava pieredzē ir vairak civilizētās lauku versijas, tad forši! Manā gan nē.

Es nesaku, ka laukos nevar normāli dzīvot - var. Bet vai tā dzīvo vairums? Diemžēl nē.

Lovisa, laukos, protams, ja galva ir uz pleciem, var mierīgi pelnīt vairāk, ka pilsētnieks, kam galvas uz pleciem nav. Bez šaubām.

Tikai nez kāpēc statistika par bezdarbu, piem., Latgalē, ir dramatiska. Nez kāpēc bezdarbnieku tur ir stipri vairak, nekā to, kas pelna vairak, kā vidējais pilsētnieks.

Ja galva strādā, jebkur var dzīvot labi. Ja galva diezko nestrādā, Rīgā ar darbu ir daudz, daudz vieglāk.

Laukos laikam ir tikai saulainas vasaras dienas piknikiem ko tur darīt rudenī, ziemā? Jau ap 16:00-17:00 tumšs-kur tur makšķerēt?! Ar lukturīti pastaigāties?! Tur pat ielu apgaismojuma nav! Un vai nav vienveidīga izklaide-makšķerēt, cept gaļu, klausīties mašīnā mūziku? Varbūt, ja cilvēks dzīvē neko citu nav redzējis, tas liekas forši.

Cilvēkiem, kas dzīvo laukos (nedomāju mazas pilsētas, kur dzīvokļos dzīvo) viensētās, kuriem ir dārzs, lopi, kūts, puķudobes, siena pļavas utt., tieši lietainās dienas vasarā, rudenī, pavasarī ir tas laiks, kad atvilkt elpu no visiem darbiem, atpūsties. Un ne jau doties uz kino, restorāniem, bet gan mierīgi iedzert tēju, neuztraucoties par to, ka siens jāvāc, dārzs jālaista utt. jo it īpaši vasarās laukos ir tāda amoka skrējiens, kad pa dienu bieži vien pa apsēsties nesanāk, tikai tik, cik paēst (nesaku, ka man tā ir, bet redzu savus vecākus ikdienā) ;)
Ziemā nav ko darīt? - medības, tā pati makšķerēšana, slēpošana, slidošana (bet, ak, es aizmirsu - mūsdienu cilvēki nemīl diemžēl fiziskās aktivitātes).
Un loģiski diezgan, darba dienā liela daļa taču strādā, labi, brauc 20 km līdz darba vietai, mājās ir ap 6iem vakarā, pusdienu taisīšana, atpūšanās un tad jau gulēt. Cik daudzas no jums, kas dzīvo pilsētā, katru vakaru apmeklē teātri, kino, operu vai restorānus?
Un par kultūras trūkumu laukos - no manas mājas 50 km attālumā ir brīnišķīgs teātris, ko apmeklējam ap 2x mēnesī. Arī ja kāda laba opera Rīgā, braucam. Uz koncertiem Dikļu pilī. Tā kā viss notiek. Viss ir iespējams, ja cilvēks pats to vēlas. Mani vecāki tajā visā ir izguldījuši milzu darbu, un varbūt tieši tāpēc tas ir iemesls, ka varam to visu atļauties, jo taisnība ir - bieži vien tas, pret ko atturas liela daļa cilvēku, ir finansiālā situācija ;)
Nākotnē mans sapnis ir dzīvot lauku mājā, guļbūves tipa, ar sniegotiem rītiem, netāli ezeru, mieru, brīvību un visu pārējo. (l)

Pilsētā ir fiziski vieglāk, jo pilsētas strādā intelektuālu darbu. Un to nevar apgūt pāris dienu laikā. Jāstudē daudzus gadus, jāpraktizējas.

Tas jau nu gan ir liels mīts, ka cilvēki, kas dzīvo laukos, iet tikai mežā kokus cirst vai govis slaukt. Manu apkārtējie kaimiņi liela daļa ir ar augstāko izglītību, kas strādā labos amatos utt.

Es saprotu, ka pilsētniekiem (tajā skaitā arī man, kaut gan esmu ār-Rīgas iedzīvotāja ar ekstru dzert kafiju dārzā ik rītu, pirms mērot 30 min garo ceļu līdz pilsētas centram), var nebūt vēlmes dzīvi saistīt ar laukiem, jo nav nedz nepieciešamo zināšanu, nedz iemaņu, nedz arī izpratnes par lauku romantismu, kā arī raksturīgi šim formuam - vēlmes un spējas pieņemt citu cilvēku viedokli. BET.

No jums, izglītotās dāmas, kam pa rokai teātri, kino, bibliotēkas un augstskolas, es tiešām gaidīju plašāku skatu uz lietām. Viena no lietām, ko jau sākumskolām māca, ir, ka pārtika un citi pilsētnieku dzīvei tik svarīgie resursi, neizaug lielveikalu plauktos vai Rīgas parkos, bet tas pat ir sīkums. Izrādās, un tas mani pārsteidza visvairāk, ka pilsētnieki sirgst ar laukofobiju, kas, patiesībā ir smieklīgi, ņemot vērā, ka laukos pilsētniekus gaida, labākajā gadījumā, tūristu godā. Atliek vien pabrīnīties par pilsētnieku kompleksiem, tādā gadījumā. :)

Pavēraš ļoti bēdīgs skats. Neskaitāmas viensētas palikušas jau tukšas kur pirms 10-20 gadiem dzīvoja pat veselas ģimenes, vēl dažās palikuši vairs tikai 1-2 vecie cilvēki bet visi jaunie prom. Pat veselas sādžas kur dzīvoja 30-40 cilvēki tagad vairs 5-10.

Es drīzāk teiktu, ka nevis pilsētniekiem laukofobija, bet lauciniekiem laukofobija :)

Es drīzāk teiktu, ka nevis pilsētniekiem laukofobija, bet lauciniekiem laukofobija.

Tad jau jāsaka, ka latviešiem ir fobija dzīvot savā valstī vispārība, ja jau no tāda skatupunkta aplūkojam šo jautājumu.

Tas gan galīgi nebija tas, ko es gribēju teikt ar iepriekšējo komentāru. Domāju, to var saprast.

Lai ko nu teiktu, bet tomēr galu galā man tos laukus prasās kaut dēļ tā fakta ka visu jaunību pavadīju Rīgā, nebija mums ne radiem ne draugiem luki kur braukt vasarās ciemos vai dzīvoties. Nekādos kempingos, nometnēs utt . arī netika braukts dēļ naudām, tad nu man bija ļoti liela bēda ka man nebija tā lauku pieredze un atpūta kāda bija lielākajai daļai bērnu, kuru es tomēr saviem bērniem gribētu nodrošināt ļoti!

Miss Joker, "kad es augu", kā saka, vasara laukos pie vecmammas bija vairuma manu "Rīdzinieku" klasesbiedru ikdiena. Gan sausa tualete ir izbaudīta, gan ugunskuri, gan zemeņu un kartupeļu vagas, gan tikko slaukts piens dzerts.

Tapēc mani personīgi tā briesmīga dalīšana "lauciniekos" un "pilsetniekos" kaitina. Neesam tak no dažādām planētām!

Abiem variantiem ir plusi un mīnusi, bet es personīgi vietās, kas ir tālu no lielām pilsētām, redzu stipri daudz mīnusus no tadas tīri praktiskas puses.

I visa fobija, principā, tur arī beidzas.

I visa fobija, principā, tur arī beidzas.

Tev un man - jā. :D Es izniekoju sestdienas vakara daļu, lai izlasītu šo diskusiju, un konkrētie secinājumi radās tās iespaidā. Normālajā ikdienas dzīvē nešaubos, ka krāsas nav tik biezas, un ne visām pietiek dūšas dēvēt cilvēkus, kuri dzīvo laukos, par muļķiem, kā te tas tika vairākkārt, kaut caur rindām, bet darīts.

57days Vai tad es ko tagad dalu? Es vienkārši pateicu to kāpēc man tik ļoti gribētos atpakaļ uz tiem laukiem utt.
Dzīve Rīgā visu savu bērnību un tīņu gadus arī baigā laime nebija it īpaši ja tomēr gribās tos laukus un gaisu svaigo, kad man no centra gaisa metās katru reizi slikta dūša. Pagalms vel paldies dievam bija tolaik, bet tagad arī tāds vairs īsti nav.

Miss Joker, tu nedali, es samiksēju manu komentaru tev un Parliņai viena tekstā.

Es tik gribēju teikt, ka tavs variants BEZ vasarām laukos ir drīzāk izņēmums, neka tipiskakais gadījums. Nu, vismaz manā bērnībā. Tagad tomēr situācija ir baigi, baigi mainījusies.

Nu un, attiecīgi, turpmākais komentārs, ka neredzu baigo jēgu dalīt pa pasugām :)

Te arī viss sākās, jo laucinieki sāka apgalvot, ka pilsētnieki redz esot dumji. Srsly?

Meitene (Golden?) uzsver, ka pilsētā ir attīstība un kultūra pieejamāka, bet attiecībā uz sevi visos komentāros runā par klubiņiem, augstpapēdenēm, masāžām un kafūžiem. Un pēc tam uzdod augstāk minēto jautājumu. Es nezinu, ko atbildēt. Šajā gadījumā jāatbild - jā. :D Un tas bez sarkasma.

Ja nopietni, diezgan bezjēdzīga diskusija. Protams, pilsētā in general ir dzīvot vieglāk, ērtāk, baudāmāk. Bet tāpēc jau tā pasaule iet uz galu. Dzīvei nav jābūt ballītei visu mūžu (es arī pāris gadus uzskatīju, ka ir, tā kā neņemt personīgi), grūti VAR būt labi/vēlami. Tad, kad ir grūti, no tevis atlobās tās sekundārās vajadzības un paliek fundamentālās - ēst, siltums, pajumte, mīlestība, sekss, ģimene, miegs, miers utml. Un suši nepieejamība vairs nav arguments, jo tad, kad tu dzīvo realitātē, tevi tādas lietas vienkārši neuztrauc, tev nevajag. Tu neuztraucies par to, ka visas uz ielas tādas smukas, tāpēc tev vajag atkal jaunus zābakus. Vai kolēģe stāsta, kā viņa bijusi uz karsto-akmeņu-zivju-skrubju procedūru, tāpēc tev arī vajag obligāti kaut kur aiziet, lai turētu līdzi. Iedomājaties visas tās vēlmes, kas iekļaujas jūsu ikdienas standartā, lai nospēlētu savu sociālo lomu, un par kuru iegūšanu/noturēšanu jūs domājat caurām dienām un pierakstiet pilnus plānotājus. Nu lūk, laukos tas skaits ir dalīts ar divi kā minimums.

Laukos tomēr cilvēki ir cilvēcīgāki nekā pilsētās. Laukos viens otram palīdz pat par velti un tā nav problēma, toties pilsētās vairāk nostrādā aprēķins. Cik pēc mana redzētā laukos( vismaz manos dziļajos) cilvēki ir laimīgāki, atsaucīgāki un palīd ja vajag, bet pilsētās vairāk ir tādi drūmi, depresīvi (kas ir raksturīgs vairāk pilsētām) un lielākā daļa pat nepalīdzēs ja kaut ko prasīsi.

man jau šķiet , ka 50 km nevar salīdzināt ar 20 min gājienu , bet nu lai jau ....

bērnībā vismaz 1/2 vasaras pavadīju dažādās nometnēs laukos vienmēr atgriezos mājās pārlaimīga un priecīga , ka dzīvoju tur kur dzīvoju , bet tas nenozīmē , ka man nepatika , protams , ka patika , bet es zināju , kapēc 2 nedēļām būšu mājās + vasara ir vasara , pavisam cita lieta pavasaris un rudens ar dubļiem līdz ceļiem ....

un par internetu , tagad ar modemu modi , laikam jau nav tik traki , bet es goda vārds gribētu redzēt kā dabūt to gatavu tur kur pat , iespējams , telefona līnijas nav :D

Lauki tā ir vieta kur atgriezties,atcerēties kā bija aizbraukt brīvlaikā pie vecmāmiņas,padsmit gados skriet uz zaļumballēm! Tur ir citas intereses,tagad pat,kad aizbraucu,nelieku ne kosmētiku,ne veidoju matus! Uzvelku vissparastākās drēbes,dodos izbraukt ar riteni,uz mežu pasēņot un pat ar visslielāko prieku rudenīt mājas pagalmā sakasu lapas ar vecmammas gumijas zābakiem kājās.. tuvāko gadu laika noteikti vēlos dzīvi laukos,kaut apzinos,ka ar mācībām un darbiem tur būs ļoti grūti.. Pilsētnieki mīl laukus,piektdienu vakaros visi vienkārši lido ārpus Rīgas,neatskatīdamies atpakaļ. Tajās pašās zaļumballēs (Smiltenē,Gulbenē,Vecpiebalgā u.t.t) lielakā daļa ir pilsētnieki! Pilns! 8-)(l)

Pasaule aug un atīstās un tāpat arī cilēki. Ne visiem tuvi ir lauki ar smagu darbu. Jā laukos ir forši un pirlsētā arī ir forši. Tāpat forši ir Francijā, Florensē un Filipīnas...
Katram savs.
Protams žēl par viensētām un skaistajiem lauku ipašmiem, bet tam visam mūsdienās nepieciešami lieli ieguldījumi un labi saimnieki.

Tomēr rudens šogad bija skaist, krāsains un ilgs. Varēja kārtīgi izbaudīt :-)

wee
Nav jau tagad tik traki laukos ar to netu. Mani vecāki dzīvo nekurienes vidū, kur telefona līnija nekad nav bijusi un tuvākā ir vismaz 7 km. Izmanto LMT internetu, ļoti labs ātrums, man pat liekas, ka labāks par Lattelecom neoptisko netu pilsētā. Vēl zināmiem cilvēkiem ir Triatel, arī labs ātrums un normālas cenas.
Pirms kādiem 10 gadiem gan nets laukos bija mission impossible :D iezvanpieeja un 100ls rēķins :D

Wuzel-Wazel, tapēc jau teicu , ka ar modemiem ir kļuvis pieejamāks , mēs taču visas esam redzējušas LMT reklāmu :D :D