Nezinu, kā lai noformulē visu to, ko gribu uzrakstīt. Man sāk nepatikt sev piemītošā īpašība - pārlieku lielā žēlsirdība, žēlīgums. Nemaz nerunājot par to, ka sirds lūzt visādu dzīvnieku dēļ (pamesti, nosaluši, noplukuši, utt. sunīši un kaķīši; ievainoti vai nobraukti dzīvnieki ceļa malā, utt.), žēl redzēt trūcīgus vai nelaimīgus, vai vientuļus cilvēkus, iedomāties, kā ir būt 'viņu ādā'. Žēl bomzīšu, žēl pļēguru, kuri ir pazaudējuši iespēju nodzīvot savu vienīgo dzīvi labāk... Tādu, kuriem nespīd baltā gaisma tuneļa galā..
Bez tā visa, es jūtu līdzi arī tiem, kuriem būtu jāsaņem pēc nopelniem. Un te arī mana problēma. Lasu par to traģisko negadījumu ar riteņbraucējiem. Smagās mašīnas šoferim draudot 10 gadi cietumā. Atkal ļoti žēl. Un tā var turpināt..
Ko ar sevi darīt? Esmu savas dzīves laikā izbesījusi gan mammu, gan tagad draugu ar savu "pīkstēšanu" un citu žēlošanu. Gribētos sevī ieprogrammēt mūžīgo dzīvesprieku un padzīt to "koncentrēšanos" uz bedīgo realitāti visapkārt.
Kā ir ar jums? Dzelzs sievietes vai raudules?
10604
