Esmu ar puisi kopā 4 gadus mums abiem ir 24 gadi, it kā esam vēl ļoti jauni, bet ar sirdi jūtu, ka vinš nedrīkstētu būt mans vīrs un bērnu tēvs. Viņš ir ļoti neatkarīgs, dara ko grib, ceļo uz tālām zemēm viens un dzīvo sev, bet tanī pašā laikām viņam ir ļoti daudz labas īpašības, kas nav citiem puišiem un tiešām zinu, ka nekad mani nekrāptu.
It kā jau no vienas puses šķiet es izniekošu savu jaunību ar puisi ar kuru man nav nākotnes un tad 35 gados attapšos pie sasistas siles, bet no otras puses ir bailes pārtraukt attiecības negribās sākt visu pilnībā no gala ar kādu citu un puiši kuri man ir pievērsuši uzmanību pilnībā man besī :-D
Galvenais viņš mani nelutina un nesaņemu dažādus uzmanības apliecinājumus. Es domāju vai tiešām vaina ir manī? Vai tiešām esmu radījusi par sevi dzelzs lēdijas tēlu, ka vīrietis uzskata ka neesmu neko tādu pelnījusi? Pēc izskata esmu sievišķīga un trausla, neizskatos pēc lezbietes :-D vinš liek man nest smagas somas, liek pašai ar visu tikt galā sakot tu jau esi gudra un stipra tiksi ar to mierīgi galā. Varbūt tomēr tas ir sava veida kompliments:-/?
Vēlētos dzirdēt jūsu domas par manu situāciju.
Ak jā puisis nav latvieties, tāpēc nesakiet, ka viņš ir kārtējais latvju tirliņš:-D:-D:-D