Attieksme pret bērnu

Izrunāties vajag ar vīrieti, ja esat viens otram svarīgii. Jo ir acīmredzams, ka viņam kremt, ka tev ir cita bērns, kaut kāda greizsirdība, bet ja viņš nav spējīgs pieņemt tavu bērnu un būt labs paraugs bērnam, lai iet. Varbūt viņam tieši greizsirdība uz tavu bijušo.
Kas tā par sarunāšanu, ka bērnu vairs nepieminēs? Ja godīgi, tev jānmoskaidro vai viņš vēlas būt tava bērna dzīvē un varbūt pat jāpalīdz viņam tajā ienākt un izveidot labu kontaktu, ja vien vins to, protams, vēlas.

Nahren tadu veci suti. Atradisies virietis , kurs pienems jus abus. Esmu redzejusi gimeni, kur patevs uzsauj bernam pa ausim , ka sis skraida - a mamma tik ap so luncinas un buco. Pretigi. TAS tads izmisums tai sieviete.

Man šķiet, ka jābūt ļoti nopietnai sarunai, kur jāpasaka iespējamie tālākie attiecību scenāriji, bet vislabāk protams pateikt attā.

Vispirms visu vajadzētu no sirds izrunāt.
Teksti gan dikti nepatīkami, zinot sevi, es neko tādu, no mīļotā vīrieša, nevēlētos dzirdēt! Man pat nevajadzētu, lai vīrietis kļūst bērnam par tēti, bet lai vismaz pamēģinātu sadraudzēties, nevis uztvertu bērnu kā traucēkli.(t)

Jā, man mamma arī līdzīgi - kad man bija 10 gadi, uzsāka attiecības un kopdzīvi ar citu vīrieti, kuram nepatiku, Viņš bija agresīvs un man bija jāsāk cita dzīve - ja iepriekš nekādu dižo pienākumu nebija, tik cik sakārtot istabu un nomazgāt traukus, tad tagad kamēr tie brauca kkādos ceļojumus, tusiņos, man bija jāberž māja, pilnīgi jāmaina dzīves uzskati, kā šis uzsvilp, jāskrien uz veikalu. Esmu bēgusi no mājām prom no viņa, bet mamma vienmēr bijusi viņa pusē. Pat tad, kad vēlējos, lai viņai par mani noņem aizbildniecības tiesības, jo redz, es sākšu pēc 8 gadiem savu dzīvi, a vīrietis paliks visu mūžu, un kas tad ir svarīgāks. Ka bērns nedarot laimīgu kā vīrietis utml. Un nu jā.
Attiecības ar patēvu mums uzlabojās tikai tad, kad pārvācos prom un sāku savu dzīvi - tad neko vairs neteica un mani jāuztur nebija. Bet tā bjju viņa mazais, stulbais vergs, kuru arī salīdzināja ar viņa iepriekšējiem bērniem. Māte mierīgi pieļāva un neuzskatīja to par neko sliktu.
Lieki teikt, cik tas bija briesmīgi. Bet es arī neuzskatu, ka nu tik bērns ir svarīgākais un neviens nav labāks. Tā jau ir, bērns aizies savā dzīvē un tad jau māte paliks viena un vientuļa. Takā tas viss nav tik viennozīmīgi. Protams, kad biju bērns, grib;eju visu uzmanību tikai sev, bet tagad saprotu, ka tas ir egoistiski, nu ir abiem jāpielāgojas. Ja vīrietis citādā ziņā ir lielisks, ir jāizrunājas un jāpasaka, ka tev tas ir sāpīgi, ka pret tavu bērnu tā. Jo reāli, nu cik tad šim nāksies redzēt un visur ņemt līdzi to pusaudzi, nav jau vairs mazulis, kuram jāvelta liela uzmanība un rūpes.

GOLDEN, drausmīgi ja godīgi ...

Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 13 , no 16 dzīvoju atsvešķi .... kaut kur ap maniem 18 ( es varu kļūdīties , varbūt nedaudz veļāk ) mammai parādījās vīrietis , ārzemnieks , kurš diezgan ātri pārcēlās uz Latviju... Laikam man ir paveicies, nopietnu kašķu mums nekad nav bijis , nekad nav mani komandējis , vienu reizi nosauca manu tēti par idiotu un pēc 2 min jau atvainojās, ka nav padomājus , ka tas ir ne tikai viņa sievas bijušais vīrs , bet arī mans tēvs .... vispār mums ir ļoti jaukas attiecības, es viņu uztveru kā savu draugu ...

Golden, kad lasa, šķiet, ka pamata problēma ir faktā, ka patēvs Tev vnk uzlika pienākumus, kuru iepriekš vnk nebija. Neredzu, kāpēc 10 gadus vecs bērns nevarētu sakopt kaut ko vairāk par savu istabu vai aiziet uz veikalu.

Protams, ne par to, bet tas nebija tā.. Tas nebija vienkārši uzkopt istabu - piemēram, man bija jāsāk ar logu beršanu, beidzot ar podu un visu visu, kas ir dzīvolī. Un , nedod dievs, ja atnāca viņi mājās un bija kāds puteklis (ko redzēja tikai viņš) - viņš stāvēja man blakus, kliedza un lika berzt visu vēlreiz, kamēr es raudāju un knapi ko redzēju. Un par veikalu bija tā, ka tas bija jebkad, kad viņam kko sagribējās- mājās nav desa vai piens, man bija jāiet, tas nekad nevarēja būt viņš pats vai mamma. Turklāt, kad piedzima mazais brālis, man bija 11 gadi - viņi brauca ceļojumā un nevis ņēma aukli, bet atstāja sīko man. 11 gadīgam bērnam, kuram pašam ir skola! Tēpēc es ļoti ātri pieaugu un mācēju uzņemties rūpes un nu... Bet bija smagi, Izklausas tiešām drastiski, un ja tā atcerās, tad tā tiešām ir, bet nu tagad kkā tas viss aizmirsies. Un mana ģimene nebija nedz dzērāji nedz bomži - tieši pretēji, diezgan iedomīgi turīgi ļaudis, un vnk mammu pilnībā izmanīja mans patēvs. Visus dzīves uzskatus un viņa sāka klausīt viņu, arī attiecībā pret mani, vnk rozā brilles pret visu - kā teicu, viņa bija gatava viņa dēļ zaudēt aizbildniecības tiesības par mani. Viņš ir mani arī sitis un kliedzis uz mani. Nerunājot pat par tēva nolikšanu, kas notika regulāri.
Tagad starp mums viss kārtībā, bet nu ja atcerās... Negribēju iet mājās un labāk gāju kkur pa ielu, lai tikai nebūtu jāiet mājās un jāizpilda visas viņa kaprīzes un iegribas. Jo viņiem tā doma - viņi ir pieauguši, un ir nopelnījuši atpūtu. A man ar darbu jānopelna, ka viņi mani baro un uztur. Lūk, tā. Tas man bija lielisks piemērs, kā nekad nedrīkst izturēties pret bērnu.

Vinam tavs berns nav jamil, bet vismaz jaciena gan. Ta ir pretiga, pretiga izturesanas un loti traume tavu bernu, pusaudzi Arprats, tas vispar ir tik jutigs vecums. maamikiite vinju pret tiranu iemainijusi. Un lauj tam turpinaties. Kaa tu elle rata gadu ar vinju izviilki, kaads vel kopejs berns?! Tu vispar saproti uz kadu elli paraksties ja jums pieteiktos kopigs mazulis?! Zeme atveries. Man loti zel tava berna. Loti.

Ne visi vīrieši spēj pieņemt svešu bērnu. Tāpat kā daļa sieviešu nevēlas veidot attiecības ar vīrieti, kuram ir bērns no iepriekšējām attiecībām. Tas ir tikai normāli un piespiest tu viņu nevari.
Neviens jau to neapstrid un tiesi tadel maatei butu jabut tai kura sho murgu partrauc un nocert pashaa sakne. Bet vinja to nedara..jau gadu.

Ja vins noniecina tavu miesiigu bernu,iespeejams arii noniecina tevi. Tu tacu esi vina mate.
Berna iistais tevs ir un paliks vina teevs. Ja cits viirietis loti miiles sievieti,iespejams pienems arii svešu bērnu no cita viiriesa, bet nu ta manuprat ir ne tik bieza situacija dziive atrodama.
Izvele protams tavas rokas, bet padomaa par beernu,vins noteikti no taada tirlina kas nonicina nebus laimiigs!

Es arii uzaugu ar pateevu, kad biju maza vinsh bija diezgan skarbs, kritizeeja utt., prasiija paaraak daudz no mums ar braali utt. Tagad,kad esam pieaugushi, mums ir daudz labaakas attieciibas, bet tik un taa ruugtums palicis no daudzaam situaacijaam, kur mamma neiestaajaas par mums..
Dzivee taa sanaaca,ka ar beerna teevu neizdevaas, taa dziivoju ar draugu un beernam ir pateevs, ljoti juutiigs temats man. Draugs izturas lieliski, mazais vinju sauc par teeti. Tas man bija ljoti svariigi,lai vinjiem ir labs kontakts. Un es varbuut esmu paarapruupeejoshaa maate, bet es paartrauktu attieciibas,ja redzeetu negatiivu attieksmi. Lai cik ljoti miilu viirieti, beerns buus pirmajaa vietaa.
Ieteikums autorei - kaartiigi uzrunaajies ar viirieti un liec saprast,ka beerns ir svariigs un luudzu aizstaavi savu beernu, lai vinjam nepaliek sirdii ruugtums pret Tevi, ja mammai viirietis bijis svariigaaks.. Nevajag jau uzreiz pamest, tas ir ljoti radikaali, bet ja nekas nemainaas ilgtoshi padomaa, vai Tev tas ir vajadziigs, vai juuties laimiiga. Ja viirietis Tevi miilees, pienjems beernu!

Kas tas par vīrieti, kas bērnus nemīl? Lupata, no kuras ātrāk jātiek prom.(e)

Šausmas....man ir meita no iepriekšējām atiecībām....un blakus cilvēks kuram abas esam vajadzīgas,un es nespēju iedomāties savādāk ...es šadā gadījumā tās vīnogas viņam sejā iestumtu...tā lai pa ausīm iznāktu.(t)

schoco GOLDEN pieminētais stāsts ir ļoti līdzīgs manas bērnības draudzenes stāstam. Nav jau runa ka liek iztīrīt visu kārtīgi utt. bet drīzāk tas bija tā ka ja nav iztīrīts gana labi tad piesējās drausmīgi, kritizēja vai pat sodija.

Tai bērnības draudzenei bija liekais svars un tas patēvs tika piesējās un gadrīz vai pa cūciņu sauca, tā patās mani bieži salīdzināja ar viņu, viņas vecāki lai gan es arī nebiju paraug bērns. Tad nu tai draudzenei māte iespaidojoties no patēva slēdza ciet virtuvi lai bērn pa dienu badojas un naudu ēdienam arī nedeva līdz vēlākam vecumam.

Sodi arī bija ļoti drastiski un murgaini, iemēram bērns bija nozadzis končas un apēdis, nu kuram bērnam tā nevarētu gadīties? Rezultātā patēvs sodīja par to konču apēšanu to bērnu tā ka nopirka bērnam milzīgu kūku, laikam cielaviņu vai nu kaut kādu baigi sauso un pūderaino un pateica ka viņa neko citu nedabūs ēst kamēr neapēdīs šo kūku. Nu tādi murgainies sodi vienkārši. .