Nē, tas nenāk savā laikā. Nenotiek tā, ka Tu pēkšņi 40 gados saproti - aj, tagad pietiks, sekošu nu vīram! Nē, ir dažādi ģimenes modeļi un dažādas attiecības. Katrs dzīvo pēc tā, kas patīk. Piemēram, es varu teikt, manā ģimenē valdu tomēr es, es nosaku visu utml. Un tas NEKAD nemainīsies, kā nekad nav mainījies manā ģimenē. Un mūs ar draugu tas apmierina. Es nespētu sēdēt un gaidīt uz vīrieti, tikai paļauties uz viņu. Es pati paļaujos uz sevi, savu prātu un ātrumu - es esmu domātājs, draugs darītājs, tieši tik vienkārši.
Un jā, reizēm es jūtos vīrišķīga, stiepjot maisus, plānojot rēķinus un kliedzot pa telefonu uz Rīgas siltumu par aukstiem radiatoriem, taču nedomāju, ka sievišķību nosaka tas, cik lielā mērā pakļaujies vīram. Kamēr abus apmierina modelis un savstarpējā saskare, tikmēr viss ok. Es māku gan noskrieties kā zirgs, gan pagatavot gardu kūku un pamasēt draugam muguru. Un tas tiešām ir krietni labāk, nekā sēdēt un klusi kā pelītei gaidīt uz vīra lēmumiem, taču kad šis aiziet pie kādas, kura spēj kaut ko pati, palikt pie sasistas siles un neko nemācēt. Bet nenosodu, ir noteikti cilvēki, kuriem šāds modelis der un viss super- manu spītnieces dabu nevienam vecim neapvaldīt vienkārši. :D
Jo nedrīkst aizmirst, ka ir jau dažādi cilvēki, kur Tu pat gribēdama paļauties uz viņu varbūt nespētu, jo viņam bija bērnībā cits ģimenes modelis - kur galva ir mamma. Piemēram, es zinu, ka bez manas plānošanas un simts reižu atgādināšanas mūsu mājās nekas nenotiktu - man kā priekšniekam viss draugam jāatgadina, lai izdara, tapēc ja es vnk sēdētu un blisinātos uz viņu šis ātri vien no manis aizmuktu :D
367
