Manuprāt, nav tāds viens pareizais modelis, jo katrā ģimenē, katrās attiecībās tas ir katram savs un teikt otram, ka tas kā viņš dzīvo nav pareizi, tikai tāpēc, ka pats tā nedzīvo un pašam tāds modelis nav pieņemams, ir nepareizi.
Pati esmu bijusi abās lomās. Esmu strādājusi un maksājumus par dzīvokli, komunālajiem pakalpojumiem, pārtikas iegādi ar vīrieti dalījusi 50/50. Ne tāpēc, ka vīrietis to nevarētu atļauties segt no savas kabatas, bet tāpēc, ka man gluži vienkārši ir svarīgi dot savu daļu un nepatīk dzīvot uz vīrieša rēķina. Vienmēr paturu prātā - ja attiecības izjūk, taču sieviete nekad nav mācējusi pati sevi nodrošināt, tad beigu beigās var sanākt palikt pie sasistas siles. Es gribu spēt strādāt un par sevi parūpēties arī tad, ja attiecības izjūk.
BET!
Esmu arī bijusi tā, kura parazitē uz vīrieša rēķina. Laika posmā, kad sapratu, ka man ir vajadzīga atpūta no darba un sfēras kādā strādāju, vairāk kā gadu pavadīju mājās. Man patīk mājas darbi - dzīvokļa uzturēšana kārtībā, trauku mazgāšana, vakariņu gatavošana utt. Tai pat laikā ikdienu veltīju savai radošajai izaugsmei - daudz lasīju, rakstīju, gleznoju. Vīrietis pats uzstāja, ka man laiks sev jāņem tik daudz, cik pati uzskatu par vajadzīgu. Vienmēr priecājās par karstām vakariņām un skaistu, tīru mājokli, kā arī sievieti, kuras acīs mirdz prieks, nevis redzamas nogurdinoša, nemīlama darba radītās sekas.
Tieši tāpēc, ka esmu bijusi gan vienā, gan otrā frontes pusē, nespēju atļauties pateikt, ka kāda ģimenes modelis būtu pareizs vai otrādi - nepareizs. Katram savs un ja abi cilvēki ir apmierināti, tad neredzu iemeslu kādam to nosodīt.
555
