Kad pašai bija sešpadsmit, tad šķita, ka es tak tāda liela sieva, visu zinu, jūra līdz ceļiem... :-D Tagad skatos uz tāda vecuma jauniešiem un viņi šķiet tik maziņi, sargājami un, jā, nevainīgi. Jo "nevainība" seksuālā ziņā ir viena lieta, bet tāda dzīves nevainība ir kaut kas cits un to zaudēt nevar ieplānot. Tā zūd, kad nākas saskarties ar tuvinieku zaudējumu, lielām sāpēm un vilšanos. No tā man tik ļoti gribētos tos smaidīgos padsmitgadniekus pasargāt, bet nevar jau. Dzīve visus nobružā.
Kas attiecas uz seksu - tad, kad jaunietis ir iemācījies cienīt sevi, savu ķermeni un arī otru un tā cilvēka ķermeni, seksualitāti, izvēles un robežas. Mīlējoties mēs tomēr atklājamies sev un otram pilnīgi savādāki un ir vajadzīgs zināms briedums, lai ar to tiktu galā un spētu pieņemt. Sekss ir forša lieta, bet ja tam nav gatavs, tad ir pārāk viegli vienam otru un sevi sāpināt.