Aborts

Atstātu to meitenes ziņā,bet nostādītu fakta priekšā,ka es to bērnu viņas vietā nevākšu un materiāli neatbalstīšu.

Vienu lietu es zinu skaidri- savu meitu no mājām, ja nonaktu tādā situācija, nespertu ārā.

Tā pat es arī skaidri apzinos, ka 15 gadīga meitene, kas kļūst par māti, nav katra vecāka sapnis. Kā arī, vienalga cik spēcīgi būtu pretargumenti, es nepiekritīšu, ka 15 gadīgas meitenes kvēlākā vīzija ir audzināt bērnu. Auklēt kaimiņu burvīgo mazuli brīvdienās, nav tas pats,kas uzņemties šo pienākumu ilgtermiņā. Dzemdēt bērnu, manā uztverē, ir palaist savu sirdi ārpus ķermeņa. Vai daudz ir tadu bērnu, jā jā 15 gados uzskatu, ka vēl ir bērns,kas ir spējīgi uzņemties tik lielu atbildību?Tomēr, ja sanāktu nonākt tādā situācijā, nekāda moralizēšana vairs nelīdzētu un bļaustīšanās ne tik.

Ir viegli uzspiest savu gribu cilvēkam kurš ir no tevis atkarīgs- tavam bērnam, ir viegli ieteikt abortu.Tomēr der atcerēties, ka mammas vēsais skatījums uz aborta padarīšanām, nav garants, ka arī meita to tik pat viegli spēs uztvert, sadzīvot.Tāpēc, mana pirmā vēlme būtu uzklausīt kādas perspektīvas ar esošo situāciju saskata mana meita, kādas ir viņas vēlmes, izrunātu visus par un pret,un gala vārds būtu viņas. Es atbalstītu jebkuru lēmumu. Vienīgais ko no savas puses es noteikti uzspiestu , grūtniecības saglabāšanas gadījumā, skola ir jāpabeidz!

Un nē, ja pirms tam būtu ar bērnu runāts gan par dzimumdzīves uzsākšanu gan par partnerattiecībam,sevi par sliktu māti neuzskatītu.

Tas ir smags jautājums. Galvenais būtu, lai meita saprot, ka viņai jāuzņems atbildība, jo ir arī tādi gadījumi, kad šādas meitenes iekrīt atkal un atkal un mātei jāaudzina nevis viens, bet jau divi vai trīs mazbērni (kaut kad "Dzīves krustcelēs" bija tāds gadījums), un tas ir ļoti negodīgi pret māti.

Es justos pilnībā izgāzusies kā māte, ja mana meita 15 gados jau virinātu kājas.

Par abortu - viss atkarīgs no situācijas, materiālajiem apstākļiem, no tā, vai esam tikai divas vai ir vēl kāds ģimenes loceklis, meitas pašas attiekmes, utt., bet katrā ziņā par šādu situāciju nepriecātos un to ļoti izrādītu arī meitai.

Es nebūtu priecīga, ka tā noticis, bet ļautu meitai pašai pieņemt lēmumu, jo man nav nekādu tiesību uzspiest abortu. Bet atklāti pateiktu, ka manuprāt labākais variants ir aborts un ka es bērnu neuzturēšu, neaudzināšu, nepieskatīšu un savā mājā negribēšu redzēt.

bērnu neuzturēšu, neaudzināšu, nepieskatīšu un savā mājā negribēšu redzēt

Šo gan es nesaprotu.

Ja jau cilvēks ir tik pieaudzis, lai uztaisītu sīko, tad viņam jābūt arī pietiekami pieaugušam, lai bērnu uzturētu un izaudzinātu nevis uzkrautu kaklā vecvecākiem. Turklāt man ir nepieņemami, ka zem viena jumta dzīvo vairākas ģimenes vai mazbērni ar vecvecākiem.

bērnu neuzturēšu, neaudzināšu, nepieskatīšu un savā mājā negribēšu redzēt

Ja tā var pateikt par savu mazbērnu, tad man trūkst vārdu.

bērnu neuzturēšu, neaudzināšu, nepieskatīšu un savā mājā negribēšu redzēt

Nu kā būtu, ja būtu.
Katrs taču var izteikt savas domas. :)
Ko jūs ņematies.

Gadās visādi. Jā, gadās. Pieaugušai sievietei gadās, ka nenostrādā kontracepcija. Cik mums tepat forumā nav māšu, pieaugušu sieviešu, kurām bērni ir nenostrādājušas kontracepcijas rezultāts?

Ja bērnam ir skaidrots viss par seksu, kontracepciju un iespējamām sekām - gan nevēlamu grūtniecību, gan STS, gan iespējamām problēmām aborta sakarā, bet 16 gados meitene ir pieņēmusi lēmumu uzsākt dzimumdzīvi, bet kontracepcija nav nostrādājusi, tad nav nostrādājusi. Par tādām lietām tomēr ir jāmāk bērnam stāstīt un mūsdienās tas jādara diezgan laicīgi, nevis jāgaida, kad paliks 18, un varēs sagraut ilūzijas, ka bērnus nes stārķis.

Ja man meita pateiktu, ka ir stāvoklī, vēlreiz ar viņu izrunātu visus par/pret gan bērna paturēšanai, gan abortam un tad nonāktu pie slēdziena. Viennozīmīgi netiktu ņemti vērā bērna tēva un viņa ģimenes argumenti situācijā, ja mana meita vēlētos abortu. Viņai nav jādzemdē tikai tāpēc, ka kāds cits to grib - pati negrib, nu tad nebūs.

Dēls man jau ir. Ja viņš man paziņos, ka viņa 16 gadus vecā meitene ir stāvoklī, runāsim gan ar meiteni, gan ar viņas vecākiem, paklausīsimies viņu viedokli. Ja meitene būs par abortu, tāpat viņai izstāstīšu visus negatīvos tās lietas aspektus, bet ne ar mērķi atrunāt. Vienkārši lai saprot, ka aborts nozīmē ne tikai to, ka varbūt nebūs bērnu kaut kad nākotnē, bet arī to, ka tas var radīt tūlītējas veselības problēmas. Ja tomēr aborts, domāju, ka būtu godīgi, ka to apmaksātu ne tikai meitenes vecāki, bet arī es. Dēls pēc tam atstrādās.
Ja meitene nolēmusi mazo paturēt, tad viss kā pienākas - ar pilnu atbildību no mana dēla puses.

Es uzskatu, ka ir absurds uzspiest bērnam dzemdēt vai taisīt abortu. Ko jūs ar to ultimātu panāksiet? Kaktu abortus? Kaut kādus spontānā aborta izsaukšanas mēģinājumus, kuru rezultātā var neizdzīvot arī pašas bērns? No mājām aizmukušas pusaudzes, kas baidās no vecākiem, tāpēc dzemdē vienas pašas kaut kur, ne vienmēr slimnīcā un attiecīgas veselības problēmas pēc tam? Miskastē pamestu pašas mazbērnu?

Jūs kā zināt, es atbalstīšu tādu lēmumu, kāds tobrīd tiks pieņemts. Ja meita jutīsies tik liela, ka ir gatava seksam, būs gatava arī lemt par sekām. Arguments, ka jāspiež paturēt/veikt abortu, jo man pēc tam kaut ko pārmetīs, manās acīs neiztur kritiku.

Itkā jau tas ko Alexxa uzrakstīja ir vispareizāk, bet nu es, personīgi, tomēr vairāk runātu ar meitu par to, lai bērnu tomēr patur... Pat, ja akurāt ne pa kam negrib audzināt - es audzināšu tad pati, lai tik piedzmedē. (Visu laiku apsveru domu par kāda bērna adopciju, bet ja tas izrādītos mans radinieks - būtu par to tikai priecīga).
Lai nu kā, tas viss ir tikai teorētiski. Kad notiks (ja vispār notiks!), tad domāsim.

Un es audzināšu savus bērnus ar domu, ka sexam cilvēks ir gatavs tikai tad, kad gatavs arī bērnus audzināt, kuri sexa dēļ rodas.

Ja tā var pateikt par savu mazbērnu, tad man trūkst vārdu.

Kādu vēl mazbērnu? :-D Man pat bērnu nav (un, domājams, nekad nebūs). Runa taču ir par tīri teorētisku, iedomātu situāciju.

pirmkārt, skatītos, ko domā pati meita un cik pieaugusi viņa ir priekš mazuļa audzināšanas (ir redzētas 17gadnieces, kuras ir galīgi bērni un tādas, kas jau kā pieaugušais attiecas pret visu).
ja pašai būtu laiks, noteikti palīdzētu un ņemtu mazuli pie sevis, lai meita nepamet mācības (bet ne lai turpinātu tusētos apkārt), arī ja finansiālais būtu tāds, ka vēl viena bērna uzturēšana neko daudz nemaina, mazbērnu arī uzturētu vismaz tik ilgi kamēr meita pabeidz skolu un sāk pelnīt.

. Bet atklāti pateiktu, ka manuprāt labākais variants ir aborts un ka es bērnu neuzturēšu, neaudzināšu, nepieskatīšu un savā mājā negribēšu redzēt.

Cik briesmīgi ir lasīt šādus vārdus.