Krikstiine, es savu mammu ienīstu par tādu izvēli manā vietā.. Iedomājos, mani piespiestu dzemdēt bērnu, kuru negribu un pēc tam to audzināt. Tā jau ir vēl lielāka dzīves čakarēšana - neviena puslīdz atbildīga būtne pēc tam bērnu nepametīs, tikai dusmosies par sarežģījumiem, ko tas dzīvē ir radījis, jo lielāka vainas apziņa rastos piedzimušo bērnu pametot. Un tā tie aizvainojumi krātos un laimīgāku noteikti nepadarītu.. Pat arī tad, ja bērns pēc tam ir mīlēts un lolots, iekšēji nepametīs sajūta, ka būtu varējusi darīt to vai to un dzīvē sasniegt šito, ja mamma būtu ļāvusi taisīt abortu. Nav svarīgi vai tas būtu izdeviens, bet būtu ko vainot un dusmoties, ja dzīve neizdotos, kā nākas.
Protams, varbūt domas mainās pēc dzemdībām, man bērnu vēl tuvākajā laikā nebūs, tāpēc grūti spriest, bet jau no tīņu gadiem nav gribējies un arī tagad abortu taisītu ilgi nedomājot - dzīvei citi plāni un galīgi nejūtos gatava tādai atbldībai un laika patēriņam.