Esmu nonākusi pie slēdziena, ka vēlos šķirties no tagadējā drauga. esam kopā vairāk kā 4 gadus, tomēr ar katru dienu saprotu, ka šis galīgi nav mans cilvēks un pie šī cilvēka man tur tikai pieradums un pienākums, jo šķiršanās viņam būs smaga. Tā kā viņam ir problēmas ar alkoholu, aptuveni jau varat nojaust kā tas būs. ļoti baidos, ka pēc tam dzērumā nenodara sev pāri jo mani ļoti mīl, bet es vairs tā dzīvot nevēlos. Abi esam jauniņi - 20 gadi. Visa dzīve vēl priekšā. Negribu attapties vēlāk ļoti nelaimīga un palaidusi garām visu dzīvi.
It kā jau problēma nebūtu vienkārši izšķirties, bet ir tā, ka pašlaik sarakstos ar citu vīrieti un esmu nolēmusi satikties. Nē, šī vīrieša dēļ šķiršanās nenotiek, tas vairāk ir grūdiens man pa pēcpusi lai es beidzot saņemtos un aizietu. Ja arī nesanāks nekas ar šo vīrieti, vismaz es būšu beigusi neveselīgās attiecības. Tomēr nepārtraukti domāju ka tas būs, kā izskatīties manai ģimenei... Es pārtraukšu šīs attiecības un tad pēc neilga laika jau skriešu uz randiņu ar citu. Man ir bail ka mani nesapratīs, jo tagadējais draugs jau ir daļa no manas ģimenes, visi viņu ir pieņēmuši, kaut kā liekas ka tikšu pataisīta par vieglas uzvedības meiteni(t) Es negribu stāstīt ģimenei par visām mūsu iekšējām problēmām, par alkoholu un to, kas dzērumā tiek darīts, cik reizes esmu viņu stiepusi mājās, vākusi no kaut kādiem tusiņiem. Varbūt mamma nojauš, bet viņa noteikti nezina pilno ainu. Kā jūs ieteiktu to visu pasniegt ģimenei, kā izstāstīt tā, lai mani saprot un tikt vaļā no vainas apziņas? Zinu ka būs sāpīgi arī man, jo tagadējo draugu mīlu, jūtas tā nepazūd, bet nu nav vairs tas. Es gribu būt laimīga bet šķiet, ka šajās attiecībās tikai degradējos.