Sveikas!
Saņēmos tomēr šeit uzrakstīt savu sāpi, jo sapratu, ka šobrīd bez padoma kaut kā man nesanāk ar vis tikt galā. Un, kā jau te bieži redzams, tā būs sirsniņas tēma.
Ar draugu esam kādu diezgan ilgi kopā, gājis visādi, bet nu pēdējā laikā ļoti jauki. Vienmēr esmu viņu apčubinājusi, dzīvojam kopā un vienmēr viss ir kārtīgs, ir vakariņas, viņu atbalstu. Viņš arī ir mīļš, gādīgs, arī kādreiz atnes kādu dāvaniņu, izpalīdz un jūtu, ka tāds vīrietis, ar ko ģimeni arī gribētu dibināt. Taču, kā jau mums visiem, viņam ir arī sliktā puse.
Pagāšgad ap ziemas laiku bija mums strīdi un es zināju, ka viņš tiekas ar citām meitenēm, ar vienu darba biedreni bija kino, gāja iedzert, protams man nezinot. Es gan strīdus un problēmas centos risināt iekšienē, centos laboties un nemeklēju citus. Pēc tam visus atrisinājām, izrunājām, abi labojāmies. Tad sākās burvīgs laiks- mīļi vārdi, apskāvieni, ar citām meitenēm nesazinājās, neatbildēja un jutu, ka viss ir ideāli. Ar darba biedreni dzirdēju, ka sazvanījās, sarakstijās kādreiz, bet cik nopratu,par darba lietām un tas bija reti. Šodien uzzināju, ka ar citām viss ir beidzies, taču ar šo darba biedreni viņš atkal veido kontaktu un tās nav koleģiālas attiecības. Pret mani joprojām ir mīļš, mīļo, saka labus vārdus un tādā ziņā nekas nav mainījies. Tiešām cilvēkam var būt tāda maska?
Tagad nezinu, ko darīt. Piedots ir daudz, bet vai to darīt atkal?
Zinu, ka man jārīkojas, būs ļoti grūti, jo mīlu viņu, viņa ģimeni un tā grauž, ka viena tāda kaza lien pa vidu, lai gan viņa vaina tur ir, jo pats jau meklē kontaktu.
Stāsts iznāca garš, bet vēlos zināt, vai kāda ir bijusi tādā situācijā? Esmu tādā nesaprašanā, ka pat paraudāt nevaru, ir tāda trauksmes sajūta..nezinu...
Ko darīt? Man nav kur Rīgā tagad pārcelties un dzīvot citur. Runāt, nerunāt?:'-(
Nespēju noticēt, ka tiešām viss mums varētu būt cauri:'-(
Varbūt kāda ir bijusi tādā situācijā, ir kāds "plāns", ko darīt, kā darīt, un var arī pm palīdzēt, ja nav grūti.
Sēžu, nav emociju, vienkārši ļoti sitas sirds:'-(
75
