Šķiršanās dēļ kāzu neesamības

Protams, nee. Kaazas manaa skatiijumaa ir pilniigs shtrunts.

es šķirtos jo man tas ir ļoti svarīgi

nē, nav man 50, bet tomēr dzīves uzskati un vērtības ir ļoti mainījušās, ja salīdzina, ko domāju 18, 20 gados un ko domāju, tuvojoties 30 gadiem. Mana pieredze rāda, ka ļoti daudz kas mainās pēc 25 gadiem, bet var jau būt, ka tā nav visiem. Un tuvojoties 30 vēl vairāk uzskati par daudzām lietām pamainījušies un pirmkārt esmu kļuvusi daudz pašpārliecinātāka par sevi, no kā arī izriet tas, ka nedzīvotu es ilgtsoši civilsievas / draudzenes statusā, man tā būtu necieņa pret mani.

kaa naglai uz galvas!

Man loti, loti, loti no sirds zel L.

Mja... Skumji lasīt ko tādu, kas notiek L. dzīvē! Pēc komentāriem forumā tik forša meitene, bet dzīvi sakārtot nemāk...

Nu, nodzīvot visu dzīvi nekļūstot par sievu es kaut kā nevēlētos. Man liekas, ka kāzas ir viens no skaistākajiem dzīves notikumiem, bet tās ir tikai manas domas :) Ja vienai pusei kāzas ir sapnis, bet otra ir kategoriski pret, tad gribot negribot sanāk nonākt līdz konfliktam.

Šķirtos.
Ja vīrietis pēc gadiem ilgām, nopietnām attiecībām nevēlētos spert nākošo soli un padarīt mani par savu sievu, es to uztvertu kā zīmi, ka viņš patiesībā nav drošs, ka es esmu īstā un viņš vēlas ģimeni ar mani.

Bet vispar ziniet kas ir briesmigi? Virietis ir gatavs kopigam bernam, bet kaazaam nee jo TAADAI atbildibai vinjs vel nav gatavs.

Es to nesaprotu, jo manuprāt bērns ir daudz lielāka atbildība un daudzas reizes nopietnāks solis nekā apprecēties. Tāpēc man šķiet dīvaini, ka vīrietis ir gatavs bērnam un atbildībai par viņu, bet nav gatavs kāzām. Nav pat runa par baltu kleitu un balli, bet par to, ka pat nepiekrīt aiziet un parakstīt papīrus dzimsarakstu nodaļā, jo viņš tam neesot gatavs. Kur ir problēma sievieti, no kuras viņš ir gatavs sagaidīt bērnu, aizvest un padarīt par savu likumīgo sievu? Īpaši tas attiecas uz bļāvējiem, ka nekas pēc kāzām nemainās. tad kāpēc nevar sava bērna māti padarīt par savu sievu un sakārtot visus papīrus? Nekas taču nemainīsies... man liekas, ka viņi labi zin, ka lietas mainīsies un vienkārši negrib to sievieti, jo ja nav precēti, tad vieglāk notīties.

Runājot par tēmu, noteikti šķirtos, ja kāzu jautājums ievilktos nepieklājīgi ilgi.

Atkarīgs no tā vai to grib tikai viena puse vai abas ;) man, piemēram, tas nebūtu iemesls...jo kāzas nav mans mērķis attiecībām.

Noteikti, ka jā!!
Pašai liekas, ka attiecības ir jānoformē, un var arī bez lielās balles. Tagad man šī ir tāda nepatīkama tēma, jo esmu neprecēta un stāvoklī. Liekas tā nenopietni. Vienmēr esmu vēlējusies, lai bērns dzimst ğimenē . Precēties gaidot bērnu arī negribu. Sanāks pēc tam kaut kad.
Kaut gan esmu jauniņa, šogad sapratu, ka esmu gatava kļūt par sievu, draugs gan gribēja lielās svinības, tāpēc nolēmām plānot uz nākamo vasaru. Tad uzzinājām ka kļūsim par vecākiem. Tagad saprotu ka nesanāks tik ātri.
Nepietiek ka pati jūtos slikti, bet vēl tie radu komentāri kā nu mēs tā nenoformējam attiecības.

Vittel, neņem pierē. Ja bērniņš pieteicās pirms kāzām pats, ko tur jūs vispār vainot?
Ja pašiem nepatīk, ka sanācis, tad paši esat pieauguši cilvēki un izdarīsiet, kā gribās un patīk. Parunājiet savā starpā, kādas kāzas jūs vispār gribat, un kas jums ir galvenais. Varbūt nemaz nevajag lielo balli, lai tikai radiniekiem kaut ko pierādītu. Var saprecēties, kamēr puncis mazs.

jaa

Mereda tur jau tā lieta, ka man negribas to balli. Vispār gribētu pašus pašus tuvākos un viss. Bet puisim gribas lielo balli ar visiem radiem un draugiem.
Viņš man piedāvāja kompromisu, sarakstīties tagad, un balli pēc tam. Neko neizlēmām.
Bet pašlaik domāju, ka vajadzētu pagatavot viņa mīļāko ēdienu, un skaistā kastītē pasniegt to papīrīti par laulību pieteikumu vai kā tur (??)
Esmu gatava ar visu punci precēties, ja nav tās lielās balles, bet ja lielā balle tad neparko netaisos precēties ar punci.

Es labprāt daudz ko mainītu, bet man nepatīk nezināmais. Šeit es zinu - neaizies no manis, ņemsies ar citām, bet vienmēr skries atpakaļ.

Kāpēc to visu paciest, ja vari dabūt tādu, kas tev skries pakaļ, neaizies no tevis, bet atšķirībā no esošā vēl arī uz rokām nēsās, lutinās, mīlēs, gādās par tevi un tavu labsajūtu, neizmantos un ar citām neņemsies? Jo vairāk tu ļauj sev kāpt uz galvas, jo vairāk vīrietis tev arī kāps. Kaut gan izskatās, ka jau sen ir uzkāpis un itin ērti iekārtojies, turklāt jūtas ļoti komfortabli.

Vittel, ja jūs abi vēlaties, lai bērniņš dzimst laulībā, tad tas ir labs kompromiss. Jo vairāk tāpēc, ka tev to balli nevajag. Parasti sievietēm sāp sirds, ja pēc tam nesanāk uzrīkot (gadās arī tā, bija te nesen diskusija). Ja balli grib vīrietis, pratīsies uzrīkot.
Laulības pieteikums it kā jāpilda uz vietas, katram savā rokrakstā. Pieļauju, lai būtu grūtāk ar fiktīvajām laulībām vai šantāžu utt. Bet, jā. Pagatavo ko garšīgu, pagaidi, kad cilvēks ir atslēdzies no darba un ir mājas miera režīmā un parunājiet. Vienkārši kopā vai laulībā, ar bērnu vai bez - jūs esat paši galvenie cilvēki savās attiecībās, jūs veidojot savu ģimeni, tāpēc dariet, kā abi esat ar mieru.

Esmu pārliecināta, ka šķirtos. Man ir ļoti svarīgi savam vīrietim kādreiz kļūt par sievu. Uzskatu, ka tas ir normāli - apprecēties, kad attiecības ir nopietnas un tiek plānoti bērni.
Ja vīrietis neizrādītu vēlēšanos ar mani precēties, man tas liktu domāt, ka viņš nav pārliecināts par šīm attiecībām un nesaskata manī sievieti, ar kuru saistīt dzīvi. Tāpēc man rastos jautājums par to, ko tad viņš redz kā nākotni mūsu attiecībām - mūžīgu ''draudzēšanos''?
Ne velti - ir ļoti daudz tādu gadījumu, kad vīrietis gadiem neprec sievieti, aizmālē viņai acis stāstot par to, kā var dzīvot visu mūžu neprecoties un viss tāpat ir pa īstam un uz mūžu, bet beigās pamet viņu un savu nākošo draudzeni apprec. Pirmo neprecēja - šaubījās, ka īstā. Satika citu, saprata, ka īstā un nebija nekādu problēmu apprecēties un nevajadzēja piedzejot viņai pilnas ausis, ka tāpat ir labi.

Nu ar cilvēku, kurš mani neredz jau citā statusā vispār nekad, kopā negribētu būt, bet izdomāt kaut kādu termiņu- x gadus (īpaši, ja "x" nav divciparu skaitlis :D ), pēc kuriem šķirtos tikai tāpēc, ka nav tā, kā iedomājos, nē, tāpēc vien nešķirtos, liktos kaut kā...muļķīgi. Bet man šķiet tikai normāli, ka abi cilvēki par šo tēmu agrāk vai vēlāk runā, tad jau arī kļūst daudz maz skaidrs, kādi ir otra uzskati par precēšanos konkrētajās attiecībās un vispār.Cita lieta, ja zinātu, ka otrs cilvēks vispār nekad negrib precēties, par to pat nerunā un nedomā ne tuvākā, ne tālākā nākotnē.

Divi cilvēki, kas abi negrib viens ar otru precēties, rada trīs bērnus. Izklausās pēc izmisuma soļa-sak', ja nevar atrast/dabūt īsto vienīgo, taisīšu bērnus ar to, kurš vismaz piekrīt bērniem. Ja nav īstas mīlas, vismaz būs bērni.

Tadus parus zinu vairakus.

Jā, es šķirtos.
Esmu precējusies mēnesi un varu teikt, ka mūsu attiecības ir kaut kas mainījies. Kas, to aprakstīt nespēju, bet ir. Un šī sajūta man ir svarīga.

Šķirtos.
Es uzskatu, ka nav normāli dzīvot gadu desmitiem civillaulībā, man tāds ģimenes modelis nav pieņemams. Kāzas arī man nav balle vien, laulāties nozīmē uzņemties atbildību valsts (un Dieva) priekšā, un šeit nav vispār nekāda runa par kāzu pasākumu, bet laulības institūciju kā tādu. Ja cilvēks nav gatavs pēc noteikta laika uzņemties šādu atbildību, tad nav īstais. Tieši tik vienkārši.

Protams, nav runa par 2 gadiem vai varbūt pat ne 4 gadiem, katrās attiecībās tas laiks ir savādāks, bet nu draudzenes statusā nevēlētos būt ilgāk kā 6 gadus, ņemot vērā manu vecumu. Šajā laikā ir jāsaprot, vai cilvēks ir īstais vai nav un vai esi gatavs pavadīt ar šo cilvēku atlikušo mūžu kopā, ja ar to nepietiek, tad varbūt nepietiks nekad.

Zinu arī pāri, kuri izšķīrās tieši šī iemesla dēļ, jo vīrietis nebija gatavs precēties pēc 6 gadu kopā būšanas un vismaz 3 gadu kopdzīves.