Cik bieži domājat par pašnāvību?

 
Reitings 131
Reģ: 20.09.2015
Esmu sācis bez maz vai katru dienu par to domāt. Gribas izdarīt, bet ja nu reinkarnācija pastāv un atkal būs jādzīvo...
29.09.2015 20:28 |
 
Reitings 796
Reģ: 09.08.2015
Kaut kur galvu neesi atsitis? Tik daudz cilvēku atdotu visu, lai tikai dzīvotu.

Lūk, šo es nekad nesapratīšu. Reiz, kad cilvēku lokā pateicu, ka nekad nevēlos ģimeni un bērnus, dabūju noklausīties lekciju par to, ka esmu bezsirde, jo izvēlos nedzemdēt bērnus, kamēr pasaulē citas sievietes nespēj palikt stāvoklī. Šis atgādināja to sarunu. Kāpēc man būtu jādomā par citiem, kuriem dzīvē nav paveicies? Mana dzīve. Gribu - dzīvoju, gribu - uztaisu pašnāvību. Un vai man jājūtas vainīgai par to, ka es, princese, atļaujos vēlēties nāvi, kamēr citi gribētu dzīvot? Izklausīšos ļauna, bet, ja tā pavisam godīgi, kāda man daļa gar citiem?
Ja par tēmu, tad jā. Pusaudžu vecumā bija tādas domas, kad tika zaudēta lielā "mīlestība". Pieaugot tādas domas prātā nav nākušas. Drīzāk varētu teikt tā - mans dzīvesveids mani reiz var iedzīt kapā, taču to izvēlos pati, apzinos, ka tā var notikt, taču īsti neiespringstu. Nezinu, iespējams, to arī var nosaukt par pašnāvību, tikai ilgtermiņa.
29.09.2015 22:39 |
 
Reitings 312
Reģ: 22.07.2015
Man, diemžēl, dzīvē nācies redzēt šos nelaimīgos pašnāvību veicējus, - kam Jums tas, tiešām, priekš kam? Piemēram, gadījums, iedzerta etiķa esence - visa rīkle, barības vads, kuņģis un tā tālāk - smagi apdedzināti - bieži jāguļas uz op. galda, jāveic stromas operāciju - uzreiz paaugstinās dažādu hospitālo infekciju risks, - jo slimnīcā pavada ļoti ilgu laiku, tad - dzīšana, rētošanās (iekšējais - orgānos) process - neticami sāpīgs, garš, mokošs process- ilgst vismaz sešus mēnešus, - no operācijas rētas, psihiatra slēdziens slimības vēsturē un tā tālāk un tā joprojām - ziniet, šis jaunības maksimālisms tomēr jācenšas ierobežot.
Ja domā, ka kādam tas atvieglotu dzīvi, - tā nudien nav, tuvākie pārdzīvo, pat pārāk, - var novērtot tendenci, ka pēc šādas tuvinieku bojāejas, ja pašnāvība bijusi sekmīga, tad bieži šie pārāk stipri mīlošie vecāki, otrās pusītes un citi, kuriem ,varbūt, esiet rūpējis mazliet stiprāk kā šis cilvēks ļāvies izrādīt, - saasinās sirds/asinsrites (kā arī citas) problēmas pašiem - un diemžēl , ir gadījies redzēt, kā pēc kāda laika aiziet bojā (un ne jau ar savu iniciatīvu) - arī šis cilvēks - protams, ne jau vienmēr viss ir letāli, bet tuvinieku depresija ir samērā liela "norma" - būt egoistam ir viegli, bet kādam pēc tam ir jāturpina dzīvot, kāda pienākums ir Jūs glābt un aprūpēt un cīnīties par Jūsu pašsajūtas uzlabošanu, - vienmēr ir opcija B - censties būt ar gaišāku skatu uz dzīvi, nelūkoties "cita dārzā, kur āboli ir sulīgāki", dzīvot, izdarot pa kādam labam darbam - pozitīvas emocijas vairo endorfīnus un stiprina kā imunitāti, tā garīgo stāvoki - varbūt, jāizguļas, jāpieceļas un jāuzraksta neliels plāns - ko Tu vari izdarīt, lai būtu patīkami kā Tev, tā citiem - ziniet, laime vairo laimi, arī citu prieks mēdz būt ļoti lipīgs - jāiemācās novērtēt tas mazumiņš labā, kas mūsos un citos mājo - izkopt, "aplaistīt", un "apaudzēt" ar citām patīkamu emociju raisošām lietām -> ticiet vai nē, bet tā dzīvot un no rītiem celties ir daudz vieglāk, ja ne sākumā, tad ar laiku jau noteikti. ;-)
30.09.2015 01:04 |
 
Reitings 118
Reģ: 25.06.2015
Pilnībā piekrītu Fantasy007. Ir jādomā arī par tuviniekiem. Kaut vai, ja liekas, ka viņiem neesi svarīgs, var izrādīties tieši pretēji. Vari ļoti sāpināt tuvākos.
30.09.2015 01:11 |
 
Reitings 11
Reģ: 30.09.2015
Kad sāka mocīt vientulība.un alkohols ņem virsroku,tad uz paģirām gribot negribot pie tās domas nonācu.Bet esmu spratis,ka ja pašreizējo dzīvi neuzlabosim,vai mēģināsim sagraut,tad nākamā nepar matu nebūs labāka.tapēc tas ir bezjēdzīgi
Jācenšas domāt pozitīvi.Un jābeidz skatīties uz citiem un pārmest kādam,tapēc ka tev neveicas,nav naudas utt .Kādreiz vajag paskatīties spogulī un paprasīt sev,vai es esmu darijis pietiekami,vai es emu ielicis visus 120% lai to sasniegtu.Cik daudz sevis esmu gatavs ziedot,lai dzīvotu tādu dzīvi.tu pats sevi noraki sūdos,tu esi parādā pats sev
30.09.2015 02:33 |
 
Reitings 4962
Reģ: 24.08.2013
Kāpēc man būtu jādomā par citiem, kuriem dzīvē nav paveicies? Mana dzīve. Gribu - dzīvoju, gribu - uztaisu pašnāvību. Un vai man jājūtas vainīgai par to, ka es, princese, atļaujos vēlēties nāvi, kamēr citi gribētu dzīvot? Izklausīšos ļauna, bet, ja tā pavisam godīgi, kāda man daļa gar citiem?


++++++

Mani arī nenormāli kaitina šitie visi citiem nav, ko ēst, bet tu te čīksti par sīkumiem, citiem tas un šitas, bet tu te sūdzies...Un man tieši tas pats bijis jāklausās, jo nevēlos bērnus.
Man reāli vienalga, kas ir citiem, es jūtos tā, kā jūtos. Punkts.

Par pašnāvību domāju, kad dzīvē bija ļoti sarežģīts posms, šķita, ka nekad no tā visa neizkulšos. Pēc tam vairs nopietni par to domājusi neesmu, ja nu vienīgi, kad citreiz iestājies apnikums pret visu, ir tāda doma galvā ienākusi, bet ne tuvu tādā līmenī, lai to pat par domāšanu varētu uzskatīt.
30.09.2015 06:31 |
 
Reitings 1224
Reģ: 17.08.2015
Gandrīz katru dienu.
30.09.2015 07:13 |
 
Reitings 17203
Reģ: 08.05.2010
Tagad? Nemaz. Jaunībā, laiku pa laikam.
30.09.2015 07:16 |
 
Reitings 28
Reģ: 09.09.2015
Es domāju, ka dzīvība, tā ir milzīga dāvana.
Neviena feja tev pili neuzburs un miljonus kabatā neiebērs. Pašam par visu ir jācīnās un jārok savs ceļš uz laimi!
Uzskatu, cilvēki, kuri vēlas sev atņemt dzīvību, tie ir iekšēji vāji - nūģi:-).
30.09.2015 08:35 |
 
Reitings 2094
Reģ: 12.09.2012
ļoti bieži domāju par to .
30.09.2015 08:42 |
 
Reitings 812
Reģ: 25.09.2013
Pilnībā pievienojos tam, ko šeit rakstīja Ophelia. Jā, vajag apzināties, ka viss varbūt nav tik slikti, kā ir citiem, bet tas ne vienmēr palīdz konkrētajam cilvēkam atturēties no savām suicidālajām domām. Katram taču savas robežas, sava dzīves uztvere. Un nevar tā viennozīmīgi pateikt, ka tas, kuram it kā neiet nemaz tik slikti, ir tik ļoti sagrēkojis, apsverot domu par pašnāvību, jo, redz, citam taču iet vēl daudz sliktāk. Mēs nekad nevaram zināt, cik stipri un smagi kāds konkrēts cilvēks pārdzīvo savas neveiksmes, dažādus dzīves posmus. Kas vienu stiprina, tas pats otru var iegrūst pa taisno nāves apskāvienā. Tas, protams, nenozīmē, ka 100% atbalstu vēlmi mirt, tas jau katram pašam lemjams, bet ir grūti ielīst cita cilvēka ādā. Ne vienmēr ir pareizi salīdzināt vienu nelaimi ar otru, lai tikai parādītu, ka kādam citam tā nelaime it kā esot daudz nenozīmīgāka.
30.09.2015 08:43 |
 
Reitings 57
Reģ: 21.08.2013
Man, piemēram, šādas domas ir nevis tāpēc,ka man būtu baigās problēmas, kas jārisina vai situācijas, no kurām jāmeklē izeja, vai skumjas,ka man nav miljoni, bet tāpēc, ka es vnk neredzu savas eksistences jēgu.
30.09.2015 10:21 |
 
Reitings 680
Reģ: 16.07.2013
Tā nopietni un apzināti nekad neesmu domājusi. Varbūt tās domas bija kā klusa balss, ko nesadzirdēju. Vienreiz gan jaunības dullumā netīšām gandrīz pašnāvību uztaisīju, bet mans sargenģelis stāvēja klāt un tiku cauri tikai ar slimnīcu. Kopš tā laika piedzimu gluži kā no jauna un esmu apliecinājums, ka cilvēks spēj mainīties radikāli. Kļuvu par atbildīgu pret savu dzīvi cilvēku. Un kopš tā laika dzīve tikai iet lēnītēm uz augšu, par spīti varbūt kāda dzīves posma grūtībām.
30.09.2015 10:49 |
 
Reitings 680
Reģ: 16.07.2013
Par pašnāvību man domas reizēm iešaujas tādā ziņā, ka saprotu cik tas ir baisi un briesmīgi, bet ne tāpēc, ka to gribētu.
30.09.2015 10:50 |
 
Reitings 28
Reģ: 09.09.2015
Jess - Tad jau sanāk, ka kamēr tev neviens ar pirkstu nepabakstīs, kas tev jādara un, kur tev jāiet, tikmēr gribēsies nomirt, jo kamēr kāds cits nepateiks kāpēc tev ir jēga dzīvot, tikmēr domāsi, ka jēgas tak nav. Diezgan nepatstāvīgi. :-D
30.09.2015 10:59 |
 
Reitings 1513
Reģ: 08.01.2015
Agrāk domāju diezgan bieži, tagad nu jau kādu pusgadu par to esmu aizmirsusi. Un labi, ka tā.
30.09.2015 11:00 |
 
Reitings 870
Reģ: 17.03.2015
nedomāju vispār, man vēl daudz kas dzīvē jāpiedzīvo un jāizbauda. un es vienmēr saku, ja nu kaut kas ar mani notiks un kāds to pataisīs par pašnāvību,lai netic, jo es tiešām to netaisos darīt.
30.09.2015 11:35 |
 
Reitings 4320
Reģ: 24.04.2012
Ir gadījies par to iedomāties, kad dzīvē bija riktīga melnā strīpa, bet ātri vien tās domas pazuda. Un parasti jau tas bija tikai tādā domu līmenī, cik labi būtu aiziet gulēt un nepamosties, man liekas, ka pat visdrūmākajā situācijā es ko tādu reāli nevarētu izdarīt. Nu jau vairākus gadus neko tādu iedomājusies pat neesmu, jo esmu laimīga un ar dzīvi apmierināta.
30.09.2015 11:39 |
 
Reitings 57
Reģ: 21.08.2013
Lavander - wtf? Īsti nesaprotu šo dziļo domu. Kā tieši iešana uz kaut kurieni vai kaut kā darīšana ir saistīta ar dzīves jēgu??Un kāpēc kādam kkas man jāliek darīt vai kkur iet? Tad jau sanāk, ka es visu laiku sēžu, blenžu sienā un mēģinu nomirt, jo nezinu kas man jādara vai kur man jāiet, un tad atnāk kāds un man pasaka, ka man ir jāiet uz veikalu, un tad nu es atkal esmu baigi laimīga, jo man ir jēga dzīvot - kāds man lika kkur iet :D :D :D Neesi saspēlējusies par daudz The Sims?
30.09.2015 11:59 |
 
Reitings 5632
Reģ: 17.07.2014
Neatceros, ka par kaut ko tādu būtu domājusi vispār kādreiz... arī tagad ne :) nav bijusi situācija un nevarētu savējiem neko tādu nodarīt.
Draudzenei gan ir bijis tāds posms, kura dēļ es pa naktīm negulēju un stresoju, lai tikai viņa nenolec no kāda tilta vai sazin ko neizdara (t)
30.09.2015 12:08 |
 
Reitings 272
Reģ: 01.03.2015
Katru reizi, kad ienāku šajā forumā. T.i., kaut kur reizi mēnesī.
30.09.2015 13:00 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits